Cilvēks nevarot dzīvot tikai atmiņās. Esot jādzīvo šodienai, šim mirklim, tomēr šodien atmiņas ir pieklauvējušas pie daudzu mājokļu namdurvīm, jo 14.jūnijs ir tā diena, kas īpaši vecākās paaudzes cilvēkiem atkal un atkal liek aplūkot senas fotogrāfijas, mudina kāpt atmiņu kalnā pretim tālās Sibīrijas plašumiem un tur atstātajiem pārdzīvojumiem.
Šī ir diena, kad cilvēki nekaunas asaru. Diena, kad atmiņas vairāk pielīdzināmas tikšanās izjūtām. Šīs izjūtas šādos piemiņas brīžos liekamas divos svaru kausos. Vienā – par izdzīvojušajiem. Otrā – par svešumā palikušajiem. Smeldzes pārpilnas ir abas. Par cilvēkiem, kurus nekad vairs nav lemts satikt. Par cilvēkiem, kas atgriezušies no tālā “ceļojuma”, savu mūžu jau mēra gadu desmitos.
Kāds ir teicis, ka vientulību neesot iespējams aizpildīt ar atmiņām, jo tās to padarot tikai nepanesamāku, tomēr genocīdu pārdzīvojušos vairs nespēj biedēt nekāda nepanesama atmiņu nasta.
Šodien sakām, ka tas bija tāds laiks. Bet kāds ir šis laiks? Arī šodien tas līdzinās izsūtījumam, tikai citam, jo arvien vairāk cilvēku ir spiesti aizbraukt no Latvijas, līdzi ņemot atmiņas, kas arī ir ne mazāk skaudras. Nav viegli doties svešumā ne jau, lai meklētu laimi. To iespējams atrast arī tepat Latvijā, bet tikai tad, ja Latvijai būtu vajadzīgi savi cilvēki. Vai ir vajadzīgi jauni speciālisti ar augstāko izglītību, mātes ar maziem bērniem, pirmspensijas vecuma ļaudis? Nav jāpaskaidro, jo mēs visi labi zinām, kādēļ cilvēki aizbrauc. Jautājums ir tikai viens, ar kādām atmiņām aizbraukušie pēc gadiem piesauks Latvijas vārdu?
