Meitas Sanitas rosināta, maijā metos avantūristiskā piedzīvojumā – divās dienās iepazīt Romu.
Tos, kas šādu piedzīvojumu vēlas izbaudīt paši, brīdinu – tikai neliela daļa iedzīvotāju Romā runā angliski. Karti pētot, būs jāapgūst itāļu valoda, arī ielu un vietu nosaukumi tur pārsvarā ir tikai itāliski. No lidostas tieši līdz Romas centrālai stacijai Termini var nokļūt ar zilu autobusu, kas kursē bez pieturām. Iepriekš tikām brīdinātas par zagļiem, kas īpaši uzmana tūristus, bet to, kā šķērsot ielas, nākas apgūt pašām. Vērojot citus gājējus, saprotam, ka īpaši nav jābaidās no skūteriem, motocikliem un mašīnām, kas nepārtraukti joņo pāri gājēju pārejām, bet droši jāsper pirmais solis. Pirms tam gan vēlams ar žestu parādīt, ka vēlies apturēt šo straumi, un pēc tam vēlreiz pateikties. Avārijas gan nemanām, bet saprotam, ka iespēju ir pārpārēm. Daudzās ielās, kas nav centrālās, kustība notiek pa vienu joslu, jo pārējās aizņem gar malām novietotais visdažādākā veida transports. Izrādās, viss ir vienkārši – ieslēdz avārijas signālu un novieto auto, kur vien tam atrodi vietu. Arī grafiti ir normāla parādība Romas nomalēs.
Santa Maria degli Angeli bazilika
Izejot no Termini, kājas pašas aiznes pie Santa Maria degli Angeli bazilikas Republikas laukumā.Bazilikai Romas katoļu baznīcā ir privileģēts statuss – goda nosaukums, ko tai piešķir Romas pāvests. Santa Maria degli Angeli bazilika veltīta Vissvētākajai Jaunavai Marijai, eņģeļiem un kristiešu vergiem, kas gājuši bojā, būvējot romiešu pirtis (thermae). No vārda “thermae” radies arī Termini nosaukums. Bazilika apbur ar neaptveramu plašumu un majestātiskumu, greznību un vienkāršību vienlaikus.
Kartē Romas ieliņas izskatās garas un platas, bet realitātē atgādina īsas un šauras bruģētas ejas starp ēkām. Vecpilsēta fascinē ar maziem, grezniem balkoniņiem, ar senatnīgiem logu slēģiem un ziedu groziem. Palaikam gan arī šajā šaurībā garām aizspindz kāds motocikls vai miniatūra mašīnīte, kādu Romā netrūkst. Lai arī bruģis zem kājām nav pats tīrākais, tam nepievēršam lielu uzmanību – tā taču ir senatne. Un vēl – pašas šaurākās ieliņas kartē nav atzīmētas, tāpēc apmaldīties ir viegli…
Kolizejs
Jau pa gabalu apbrīnojam milzīgās celtnes trīsstāvu vaļējās arkādes ar 80 arkām katrā stāvā. Kad esam izstāvējušas gandrīz stundu ilgu rindu pie biļešu kases, sākumā pat nenojaušot tās patieso garumu, vairākkārtīgi atteikušās no uzbāzīgiem un kārdinošiem piedāvājumiem par divreiz lielāku cenu desmitreiz ātrāk iekļūt iekšā, beidzot varam ieelpot gadsimtu elpu. Milzīgās celtnes iekšpuse vēl joprojām ļauj iztēlē vērot vēstures ainas. Bija vajadzīgi bija pieci gadi, lai 30 000 vergu un amatnieku to uzceltu. Sākotnēji Kolizejs pazīstams kā Flāvija amfiteātris, tas bijis vislielākais Romas impērijas laika amfiteātris ar vietām 73 000 skatītājiem. Ieeja bijusi brīva, toties ar stingri reglamentētām sēdvietām. Amfiteātra centrālo daļu aizņēmusi arēna, kurā sākotnēji risinājušās romiešu iecienītās cirkus spēles, vēlāk – gladiatoru cīņas. Imperatora Domiciāna laikā Kolizejam ierīkota milzu pagrabu sistēma, kurā turēti gladiatori, savvaļas zvēri un uz nāvi notiesātie cietumnieki, pirms tos pa rampām un ar liftiem sūtīja arēnā. Arēnas grīda bijusi paceļama un nolaižama, tāpēc to varēja piepildīt ar ūdeni kā baseinu, lai inscenētu jūras kaujas. Amfiteātra atklāšana svinēta simts dienas – tajā laikā nogalināti apmēram 9000 plēsīgo zvēru. Starp citu – biļetes Kolizeja un Romas foruma apskatei var iegādāties jau iepriekš internetā, tiesa, nedaudz dārgāk.
Palatīna kalns
Caur Konstantīna arku dodamies uz Palatīna kalnu. Kā stāsta leģenda, Palatīna kalnā vilcene barojusi dvīņubrāļus Romulu un Remu, kuri pēc viņu tēvoča pavēles iemesti Tibras upē. Vēlāk Romuls nogalinājis savu brāli un uz pakalna nodibinājis pilsētu, kura nosaukta par Romu. Ja kājas jau nogurušas, tālāk iespējams pavizināties vieglos romiešu ratos. Roma slīgst visdažādāko krāsu rozēs – varbūt tāpēc gaiss smaržo tik īpaši. Tad pamanām šajā dienā pirmo kioskiņu, kas priecē acis ar bagātīgu, labi nogatavojušos augļu klāstu. Attopamies, ka pagaidām neesam redzējušas ne lielveikalus, ne bankomātus – nu, protams, vecpilsētā tiem nav vietas.
Viktoriāns, piemineklis
Nezināmajam kareivim
Nonākam Venēcijas laukumā, kur uzmanību piesaista apjomīgs balta marmora monuments. Dž.Sakkoni projektētais Viktoriāns veltīts apvienotās Itālijas pirmajam karalim Viktoram Emanuēlam II. Milzīgā baltā marmora celtne klāta skulptūrām, ciļņiem, grandiozām kolonādēm, uz tās jumta vairāki bronzas četrjūgi, ko vada eņģeļi un uzvaras dieviete Viktorija. To visu svinīgi atklāja 1911.gadā kā nācijas vienotības simbolu. Priekšā redzama 12 metrus augsta Viktora Emanuēla II statuja, centrā – Tēvzemes altāris ar Romas dievieti, kā arī piemineklis Nezināmajam kareivim – pieminot Pirmajā pasaules karā kritušos. To visu papildina mūžīgā uguns un goda sardze.
Jau atvadāmies no šīs gaišās saliņas, kad ceļu aizšķērso „romietis”. Ne mirkli nevilcinādamies, viņš iespiež man rokā „cīņās” jau cietušu koka zobenu un māj Sanitai: fotografē nu! Cenšamies atrunāties, jo zinām, ka tūlīt būs jāšķiras no pāris eiro, bet “romietis” ciešāk satver aiz rokas. Tā rezultātā par četriem kadriem divās dažādās kaujinieciskās pozās, kas tiek izspēlētas ar mums abām, atbrīvojamies no 5 eiro…
Kapitolija pakalns
Kapitolija pakalns savulaik bijusi dievu pulcēšanās vieta, vēlāk – finiša punkts neskaitāmiem romiešu triumfa gājieniem. Vienas kāpnes ar 124 pakāpieniem uzved Kapitolija visaugstākajā vietā – pie bazilikas Santa Maria in Aracoeli. Kāpnes celtas kā ziedojums Dievmātei par pilsētas izglābšanu no mēra. Otras – Mikelandželo projektētās monumentālās kāpnes – ved uz Kapitolija laukumu un muzeju. 1536.gadā pie Kapitolija pārbūves sāka strādāt Mikelandželo, kurš tam piešķīra tagadējo izskatu. Mūsdienās Kapitolijā ir Romas mēra rezidence un pilsētas municipalitāte. Centrālo laukumu vēl arvien grezno Marka Aurēlija jātnieka statuja.
Beidzot jūtamies nogurušas un vēlas pusdienas izvēlamies ieturēt vienā no šauro ieliņu miniatūrajām ēstuvēm. No samērā plašā piedāvājuma mūs uzrunā itāļu pica “Margarita”. To nudien grūti salīdzināt ar kādu līdz šim ēsto… Pēc nepilnas stundas kājas ir atpūtušās, karte izpētīta un jau pēc neilga laiciņa kļūstam par varenas tūristu straumes sastāvdaļu un kā lielas upes vilnis plūstam uz Trevi laukumu. Šis laukums tā ierobežoto iespēju pēc ir pārpildīts. Somas sargājam īpaši vērīgi un gaidām savu kārtu.
Trevi strūklaka
Trevi strūklaka – lielākā un greznākā Romā, uzbūvēta baroka stilā 1735.gadā, bagāta ar statujām un bareljefiem un kalpo kā pils fasāde. Tā simbolizē jūru divos stāvokļos – rāmu un nevaldāmu, un tās centrālā figūra ir jūras dievs Neptūns. Vienā no ciļņiem atveidota jauna meitene Trīvija, no kuras vārda, iespējams, vēlāk tika atvasināts strūklakas nosaukums. Pēc nostāstiem Trīvija bijusi pirmā, kas izslāpušajiem romiešu karavīriem parādījusi avotu. Šī brīnišķīgā strūklaka tiek uzskatīta par vietu, kura obligāti jāapmeklē visiem, kas atbrauc uz „Mūžīgo pilsētu”.
Izspraukušās no pārpildītā laukuma, atkal ļaujamies tūristu plūsmai. Tikai vēlāk noskaidrojam, ka esam bijušas pārsimts metrus no slavenajām Spāņu kāpnēm, bet šobrīd esam „iznestas krastā” pie Panteona. Pa ceļam vēl piestājam pie rožu lauka un aizkaitinām kādu „romieti”, jo neparko neesam pierunājamas fotografēties.
Panteons
Panteons jeb „visu dievu templis” ir vispilnīgākais senās Romas varenības apliecinājums. Tas ir vienīgais klasiskā perioda arhitektūras piemineklis Romā, kas saglabājies pilnībā. Panteona iekšējais diametrs vienāds ar tā augstumu, un tas ir 43 metri. Te apglabāti Itālijas karaļi, Rafaels un citi ievērojami cilvēki. Plašo telpu piepilda burzma un troksnis, kas traucē iejusties senatnīgajā vidē. Laiku pa laiciņam skaļrunī atskan lūgums ievērot klusumu un neieturēt šeit pusdienas… Vēlēšanos uzkavēties tur ilgāk nomāc arī pie ieejas labi pamanāmā vietā izliktā brīdinājuma zīme – sargiet kabatas no zagļiem!
Navona laukums jeb
Romas cirks
Navona laukums atrodas antīka stadiona vietā – pirms 2000 gadiem tajā pulcējās apmēram
30 000 skatītāju, lai vērotu atlētikas, kaujas ratu un citas sacīkstes. 17.gadsimtā to izdaiļo trīs baroka laika strūklakas, centrālā no tām Dž.Bernini radītā “Četru upju strūklaka”. Tās četras sēdošās statujas simbolizē pasaules lielākās upes no četriem kontinentiem: Āfrikas – Nīla, Eiropas – Donava, Āzijas – Ganga un Amerikas – Rio Plata. Iepretim strūklakai – Sv.Agneses baznīca. Pēc nostāstiem, šajā vietā sodīta jaunava, kurai pūļa priekšā norautas drēbes, bet notika Dieva brīnums un viņai izauga gari mati, kas apsedza kailumu.
Protams, Romas cirkam piestāv pārsteigumi. Šeit iepazīstam pirmās dzīvās skulptūras, kas palaikam pietuvojas kādam tūristam, lai piedāvātu kopā nofotografēties. Protams, tas maksā „small money” (angliski – maza naudiņa). Arī šeit drūzmējas tūristi, un tiem pa vidu – stalti, smaidīgi un elegantās formās tērpti kārtības sargi. Itāļu vīrieši mani pārsteidza ne tikai ar formas tērpiem. Vairums no viņiem ikdienā valkā uzvalkus, kas katram piedod eleganci, džentlmenisku stāju, un ja vēl tur klāt žilbinošs smaids… Varbūt to nosaka “dress code” jeb ģērbšanās noteikumi, bet šādi ģērbtus vīriešus redzam visur.
