Kinorežisors un aktieris Klints Īstvuds esot izteicies tā: “Dzīvo, ļauj citiem dzīvot un neuzbāzies pārējiem ar savu īpašo viedokli.” Piedodiet, bet man kaut kā nesanāk atturēties!
Garām skrejot, uz ielas ieraudzīju meiteni tirgojam zemenes. Man akurāt vajadzēja kādu sauju saldo ogu dāvanai. Vaicāju andelētājai, vai viņa tirgo vietējās zemenes, vai siltumnīcā audzētas. Meitene saminstinājās, bet viņai blakus stāvošais puisis, acis nepaceldams, apstiprināja: “Jā.” Nopirku “kaķi maisā”, pati nepagaršojusi. Vēlāk šīs zemenes baudījušie man stāstīja, ka ogas bijušas skābas, un apšaubīja, vai tās patiešām nākušas no vietējām dobēm. Vai tikai nebūšot ievestas no Lietuvas. Kad šo situāciju pārrunāju ar saviem draugiem, tie man iebilda: “Nu un kas? Visi blēdās, un pareizi dara! Kāpēc bezdarba apstākļos izcelt šo gadījumu, izraujot to no vispārējā konteksta?” Taču mani nepamet tāda dīvaina sajūta – kāpēc gan tautiešiem savā pašu valstī jāšmaucas kā tādiem “gastarbaiteriem”(viesstrādniekiem)?!
Vēl viens piemērs no pašas pieredzētā. Jaunieši bija sarīkojuši groziņvakaru kādas privātmājas dārzā. Viens no tusiņa dalībniekiem – pusaudzis – izteica nopietnu piedāvājumu. Viņš būtu gatavs visiem par prieku dārzā muzicēt līdz rītam, ja vien mēs viņam cepurē sametīšot pa diviem latiem katrs. Jauneklim iebildu, ka tad jau vispirms jāsamet nauda dārza īpašniekam. Zēns mazliet uzmeta lūpu, jo viņš taču esot atnācis aicināts. Teicu: “Jā, dāsnuma pazīme ir dāvināšana, neprasot samaksu.”
