Vai daudz ir gadījies sastapt ģimenes, kur vīrs ir Jānis un sieva Līga? Bet vai pazīstat Līgu, kurai Līgodienā iekrīt arī dzimšanas diena un kurai ne tikai vīru, bet arī dvīņubrāli sauc Jānis un kuriem radu saimē bez šiem cilvēkiem ir vēl arī citas Līgas un Jāņi? Tā ir Ekertu ģimene no Rankas pagasta.
Līga stāsta, ka viņu un brāli patiesībā “nokristīja pasaule”. “Tā kā piedzimām Līgodienas rītā, mammu nāca un sveica, sakot, ka apsveic ar Jānīti un Līgu, tā mēs tikām pie šiem vārdiem. Pat nezinu, kādi vecākiem vārdi bija padomā. Līgodienā man sanāk trīskārši svētki. Bērnībā reizēm jau jutos apdalīta, jo visi sanāca līgot, bet man taču ir arī dzimšanas diena! Bet tagad ekonomiski tas pat ir izdevīgi, ja vienā dienā var nosvinēt trīs svētkus,” atzīst Līga.
Saviem bērniem Līga un Jānis izvēlējušies vārdus Linda un Artis. “Nebūtu vairs interesanti, ja arī viņi būtu Līga un Jānis,” atzīst Jānis. Viņi sagaidījuši arī piecus mazbērnus – Karolīnu, Kristiānu, Saniju, Keriju, bet pats jaunākais mazbērns tomēr ir ticis pie vārda Jānis.
Agrāk svinēja vērienīgāk
Līga ar vīru neslēpj, ka agrāk līgoja krietni vien vērienīgāk nekā pēdējos gados, Jāņos tomēr visspēcīgāk iezīmējas latviešu tradīcijas – vainagu pīšana, ugunskura degšana, dziesmu dziedāšana, mielasta gādāšana, siera siešana un alus brūvēšana. Tomēr arī tagad kaimiņi arī nākot un aplīgojot, bet Līgai par to nav jābaidās, jo dārzi viņai jau laikus ir izravēti un mājas apkārtne ir nevainojamā kārtībā.
Savukārt agrāk, lai kopīgi svinētu saulgriežus, pie Līgas un Jāņa sabrauca prāvs radu un draugu pulks, tika iets ciemos un lustīgi līgots. “Bija laiks, kad Jāņus jau nemaz tā skaļi svinēt nevarēja, bet tāpat tika svinēts,” atceras Līga un Jānis.
Līga vēl piebilst, ka bija laiks, kad lauku mājās tika taisītas pamatīgas viesības. Cilvēki mājās rīkoja kāzas, bēres, kristības un pilngadības svētkus. “Tagad jau pasūta gatavus galdus un viss pa modernam,” saka Līga.
Jāņu vainagus glabā pirtiņā
Līga un Jānis ilgus gadus turējuši arī gotiņu, kurai vienmēr Līgovakarā galvā tika likts dažādu ziedu vainags. Tas esot bijis neatņems rituāls. Vainags tāpat kā siers veido apli, un tas tāpat kā jāņusiers un jāņuuguns simbolizē sauli. Savukārt kūtī liktas meijas, lai ļaunie gari nenākot. “Senos laikos taču latvieši milzīgu vērību pievērsa ticējumiem. Arī mūsmājās tā bija pieņemts,” saka Jānis. Brīdī, kad gotiņai galvā tika uzlikts vainags, neizbēgama esot bijusi fotografēšana, lai Līgovakara mirkļi tiktu iemūžināti. Vainags galvā gan gotiņai, gan arī pašiem. Arī vainagu glabāšanā Līga un Jānis ievēro tradīcijas. Pēc Jāņiem viņi vainagus izžāvē un glabā pirtī, jo Līgonakts augi slēpj sevī ne tikai ārstnieciskās īpašības, bet arī īpašu spēku. “Ziemas laikā, kad ejam pirtī, jāņuvainagi tiek likti ūdenī, un tad atkal var just Jāņu zāļu smaržu, savukārt jāņuzāles dod enerģiju un mundrumu ikdienai,” saka Līga.
Putoja alus
Jānis un Līga atceras bērnību, tad Līgosvētkos putoja alus un tika sieti lieli siera rituļi. Līgotāji ēduši un dzēruši patiešām brangi. Gan Līgas, gan Jāņa vecāki, gan arī viņi paši gadu no gada ir brūvējuši alu un sējuši sierus. Prasmi brūvēt alu un siet sieru abi noskatījušies no saviem senčiem. “Kad biju mazs, tad kaimiņu mājā bija notika vērienīga līgošana. Mans tēvs darināja alu. Dabūja miežus, kurus mērca Gaujā. Pie alus brūvēšanas darbiem mani jau mazu ņēma palīgā. Tikai noskatoties, kā to dara tēvs, esmu apguvis šīs prasmes, neviens jau speciāli nemācīja,“ atceras Jānis.
Tagad, klausoties Jāņa pieredzi alus brūvēšanā, tas viss izklausās pēc veselas zinātnes, par kuru Jānis šķiet pat varētu sarakstīt veselu grāmatu. To nevar aprakstīt, ar kādu aizrautību un degsmi Jānis dalās savās zināšanās par alus brūvēšanu. Alus brūvēšanas process nav ne ātrs, ne vienkāršs. Tieši pretēji – tas ir ļoti ilgs, sarežģīts un darbietilpīgs process. “Alu brūvēju no nulles. Biju iegādājies arī koka traukus, lai varētu brūvēt alu. Toreiz apiņus lasījām Gaujmalā, jo tur tie auga brangi un smaržīgi. Tad sāku audzēt tos pie sava dīķa. Savā laikā tika audzēti arī mieži,” stāsta Jānis un piebilst, ka katram brūvētājam alus garša atšķiras. Garšas nianses pat piešķirot tas, kādā zemē ir auguši mieži.
Viņš stāsta, ka ikviens, kuram ir vēlme, var pagatavot alu uz Līgosvētkiem. “Pēdējos gados tāda pamatīga alus brūvēšana vairs nenotiek, bet, piemēram, pērn gatavoju alu no rudzu maizes, jo nebija miežu. Paņēmu rudzu maizi, sagriezu gabaliņos, tad elektriskajā plīti sakaltēju, lai tā būtu melnāka un aplēju ar karstu ūdeni. Atliek vien pielikt klāt apiņus, cukuru un raugu,” ar padomu dalās Jānis.
Sien ķimenēm bagātu sieru
Tāpat kā katra brūvētāja alum atšķiras garša, katrai siera sējējai ir savi noslēpumi, lai jāņusiers sanāktu visgardākais. Kādai tas sanāk mīksts, citai balts, savukārt Līga, kad viņa vēl turējusi gotiņu, uz Jāņiem vienmēr sējusi ķimenēm bagātu sieru. Viņu mājās ir iecienīts arī siers ar ķiploku garšu, savukārt saldie sieri gan Līgai negaršojot.
Līga atceras, kā sieru sēja viņas vecmamma un mamma. “Noskatoties no viņām, arī pati iemācījos to siet,” saka Līga.
Arī siera siešana ir garš un darbietilpīgs process, jo Līga sien sieru pēc vecajām metodēm. Ātro variantu, kad siera pagatavošanā tiek izmantota citronskābe un etiķis, viņa nemaz nemāk.
“Agrāk patiešām sējām ļoti daudz siera. Tas līgotājiem tika dalīts kopā ar alu. Citam mājas siers bija eksotika, bet mums tā – pierasta lieta. Tagad, kad gotiņas vairs nav, siera siešana ir izpalikusi, bet tas nebūt nenozīmē, ka galdā uz svētkiem mums nav siera. Siers tiek nopirkts, jo Jāņi bez siera nav iedomājami. Atceros, ka vienā gadā govs pirms Jāņiem bija ciet, vīrs naktī pamostas un ir izmisumā, ka mums uz svētkiem nebūs siera,” saka Līga.
Ar kakažu uz upi
Jau rīt pie Līgas un Jāņa degs Jāņu ugunskurs, pie kura tiks sagaidīts saullēkts, jo, kas Jāņu rītā redz Sauli rotājam, tas visu gadu būšot laimīgs, tāpēc arī gaviļnieku mazmeitas Karolīna un Kristiāna vēlas sagaidīt un ieraudzīt austam pirmos saules starus. “Šogad savu pirmo vārdadienu sagaidīs arī mūsu mazais mazdēliņš Jānis,” saka Līga.
Mazmeitas, kuras katru vasaru ciemojas pie saviem vecvecākiem, atzīst ka viņām ļoti patīk Līgosvētki, tad galvās vienmēr tiek likti pašu pīti ziedu vainagi un cepti pīrāgi. Gaisā virmo svētku atmosfēra.
Savukārt, kad nolīgots, tad Jāņu diena bieži vien tiek pavadīta nevis laiski vāļājoties mājās, bet gan dodoties uz upi ķert zivis. Jānis atceras, ka zivju ķeršanas atrakcijas esot bijušas jautri. “Kad cēlāmies otrā dienā augšā, tad lai izkustētos, ņēmām kakažu – koka spīlēs iestiprinātu zvejas tīklu – un devāmies ar to brist pa Gauju. Izdevās arī zivis noķert, kuras pēc tam cepām un tad mielojāmies,” stāsta Jānis.
