SARMĪTE EGLIJA, BĒRNUDĀRZA AUDZINĀTĀJA
Viss sākas smilškastē. Bērni spēlējas veikalos, par naudu izmantojot akmentiņus un lapiņas. Viņi pārdod viens otram iedomātas preces. Mazākie akmentiņi ir nauda ar mazāku vērtību, lielākajiem akmentiņiem ir lielāka vērtība. Spēle atspoguļo viņu vēlmes. Tā parāda, ko viņi paši veikalā gribētu nopirkt, vai atspoguļo viņu ģimenes iepirkšanās tradīcijas. Jau bērnudārzā bērni sāk apzināties naudas vērtību. Sākotnēji bērni naudas vērtību saprot ar lietām, kas viņiem svarīgas, piemēram, ar saldumiem. Vecāki iedod bērnam 20 santīmus, un viņš saprot, ka varēs nopirkt divus “čupačupus” par šo naudu.
Pēc smilškastes un bērnudārza nākamais svarīgais posms naudas nozīmes apgūšanā ir mācību uzsākšana skolā. Bērnudārza posmā bērns visu laiku ir pieaugušo uzraudzībā un viņam nav iespēju patstāvīgi izlemt, kad un kur naudu izlietos. Skolā viņam šāda iespēja rodas. Viņš var iepirkties skolas bufetē vai aiziet līdz tuvākajam veikalam bez vecākiem. Viņš pats var izlemt, ko pirks – bulciņu, konfekti vai kādu citu saldumiņu. Pirmās patstāvīgās iepirkšanās ceļ bērna pašapziņu. Viņš ar lepnumu pastāsta, ka bijis veikalā un ko nopircis.
Mans viedoklis – bērnam, uzsākot skolas gaitas, ir nepieciešama kabatas nauda. Tai nav jābūt lielai. Tie var būt 50 vai tikai 10 santīmi. Tas katram vecākam pašam jānovērtē, cik lielu naudu atvasei var uzticēt, jo bērnu attīstība ir ļoti individuāla. Manu audzēkņu vidū ir bērni, kuri piecos, sešos gados māk skaitīt līdz simts, bet ir tādi, kuriem mācu saskaitīt līdz seši. Lai bērniem iemācītu naudas nozīmi un vērtību, bērnudārza nodarbībās izmantojam papīra naudu, kuras izskats ir tāds pats kā īstai naudai. Arī vecāki mājās var rīkoties līdzīgi.
Mani novērojumi liecina: vairums vecāku paļaujas, ka viņu atvases visas nepieciešamās zināšanas apgūs bērnudārzā. Modernais laikmets – šādi es varētu raksturot situāciju mūsdienu ģimenē. Vecāki atnāk no darba, mamma pagatavo vakariņas, tētis palasa avīzi, bērns paskatās televizoru vai datorā paspēlē spēles. Rezultātā bērniem trūkst uzmanības un tiešā kontakta ar vecākiem. Sekas modernajam laikmetam – bērni nav sagatavoti dzīvei.
Bērns pieiet veikalā pie kases ar piena paku un diviem saldējumiem. Par pirkumu grib norēķināties ar vecāku iedoto latu. Taču pirkumam naudas ir par maz. Bērns nopērk pienu un vienu saldējumu. Bēdīgs ierodas mājās. Viņš īsti nesaprot, kāpēc tā ir noticis. Skaidrību viņam mājās palīdz ieviest vecāki. Veikalā nebija piena, ko vecāki parasti pērk. Bērns izvēlējies citu. Rezultātā pirkums izmaksāja vairāk, nekā plānots.
Čeku var kopīgi izpētīt
“Viņš nesaprot cenu uzrakstus, kas pārsniedz latu. Būs vasarā jāiemāca, rudenī jāsāk iet skolā,” secina zēna mamma. Tā ir pareizā attieksme no vecāku puses – atbalstīt. Pediatrs Artis Žeigurs uzsver: “Tas būs jūsu lielākais ieguldījums bērna nākotnē, ja iemācīsit bērnu tērēt savu iespēju robežās. Prasme rīkoties ar naudu vairo pašapziņu, un to par naudu nevar nopirkt.” Bērns iemācās pats ēst ar karotīti, un tas ir solis uz priekšu viņa attīstībā. Jaunā prasme dod viņam pašapziņu un virza bērnu apgūt nākamās dzīvei nepieciešamās zināšanas. Katras ikdienas aprūpē nepieciešamās prasmes, kas palīdz bērnam bez pieaugušo palīdzības tikt ar sevi galā, sekmē viņa kļūšanu par veiksmīgu un panākumiem bagātu cilvēku, skaidro A. Žeigurs. Ārsts norāda, ka naudas nozīmību bērns sāk apjaust agrā bērnībā, redzot, ka veikalā visas jaukās lietas nevar ņemt bez maksas. Par tām ir jānorēķinās ar naudu, un vecāki jau šajā vecumā var sākt skaidrot, kāpēc kādu preci veikalā izvēlas, bet citām paiet garām, kaut gan vēlētos tās iegādāties. Bērnam jāiemāca saprast, ka visu naudu nevar izdot uzreiz, ka tā ir jātaupa un tās izlietojums jāplāno. Ja nauda ir, tā rada kārdinājumu to tērēt un ātri var notriekt pat lielu naudu, norāda bērnu ārsts. “No nesaprātīgas rīkošanās ar naudu cilvēku dzīvē rodas vislielākās problēmas un nepatikšanas,” pārliecināts bērnu ārsts. Tāpēc ārsts iesaka iemācīt bērnu tērēt naudu tā, lai tā sniegtu gandarījumu, nevis problēmas. Kā sākt? Ar mazumiņu – iemācot atpazīt monētu vērtību, uzticot nopirkt maizi un par atlikumu pašam ļaut izvēlēties kaut ko sev. Tikai neaizmirstiet iemācīt paņemt naudas atlikumu! Vislabāk paņemt no kasiera čeku un mājās to kopīgi izpētīt.
Jāiemāca nopelnīt
“Man bija skaidrs, ka nauda jānopelna pašam,” pieredzē dalās Mārtiņš. Viņš ir viens no jauniešiem, kuri ik vasaru skolas laikā strādāja. Viņš dzīves gudrības sāka apgūt jau kopš pusaudža gadiem. “Citiem vecāki deva labas kabatas naudas, man – ne. Kad biju jaunāks, nepatika. Tagad saprotu, ka tā bija pareizi. Redzu, ka daudziem mana vecuma jauniešiem naudu vēl tagad dod vecāki. Man bija skaidrs, ka pašam nauda jānopelna. Skolas laikā visas vasaras strādāju,” nostāju pauž Mārtiņš. Viņa vecākiem viņam nebija jāatgādina – nauda neaug kokā, kā to rāda reklāmā. Tas ir viens no mītiem, kas vecākiem ir jāsagrauj.
“Pieej pie bankomāta un izņem,” bērns saka vecākiem, kad viņam skaidro – naudas jaunajai rotaļlietai nepietiek. Naudas līdzekļi ir ierobežoti – ar šo patiesību bērnam samierināties ir grūti. Ja vecāki radījuši ilūziju, ka iespējams apmierināt visas iegribas, tas atstās nevēlamas sekas bērna naudas tērēšanas iemaņās. Jo ātrāk bērns sapratīs saikni starp tēriņiem un nepieciešamību strādāt, jo labāk viņš patstāvīgajā dzīvē saprātīgi tērēs līdzekļus un iemācīsies tos nopelnīt. Bērnam pirmie nopelnītie līdzekļi ir kabatas nauda. Visi speciālisti ir vienprātīgi par kabatas naudas došanu bērniem – tā ir nepieciešama. Taču aizrauties ar lielām kabatas naudām nav vēlams, norāda A. Žeigurs. Ārsts pamāca – emocionālajai saiknei un palīdzībai ir jābūt bezgalīgi dāsnai, taču naudas apjomam – apdomīgam. Bērnam jāiemāca pašam nopelnīt naudu.
Neņemt svešu
“Man mājās ir desmit tūkstoši,” noklausītu bērnu sarunu atstāsta kāda audzinātāja. Tā var būt nevainīga dižošanās un arī signāls, ka bērna vēlmes ir lielākas par iespējām. Ja bērns nemitīgi savu vienaudžu priekšā uzsver savu pārākumu ar naudu vai mantām, kādu patiesībā nav, ir vērts teiktajā ieklausīties. Vecāks var sadzirdēt sava bērna vēlmes un palīdzēt tās piepildīt. Vissliktākās sekas šādai situācijai – bērns kāroto mantu paņem no sava biedra. “Bērnam tas tik ļoti kārojas, ka viņš vienkārši paņem. Viņš nedomā, ka zog. Šādas situācijas mēdz būt gan labi pārtikušās ģimenēs, gan ģimenēs, kur skaita katru santīmu. Bēram ir jāiemāca, ka svešas mantas nedrīkst ņemt, lai cik ļoti tās kārojas,” iesaka audzinātāja. Ja šādu tieksmi neaptur pašā sākumā, tā var izvērsties par milzīgu problēmu skolas gados – klasesbiedriem sāk zust mantas. Šādā situācijā var līdzēt kabatas nauda, kuru vecāki palīdz bērnam sakrāt un kāroto lietu iegādāties. Bez pieaugušo palīdzības bērnam sakrāt būs grūti, jo vēlme iztērēt naudu saldumos vai citos niekos ir liela. Vecākiem visu laiku būs jāatgādina, kam nauda tiek krāta.
Biedrības “Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis” ieteikumi
Bērnam jāiemāca saprast atšķirību starp “gribu” un “varu”, bērnam jāsaprot, ka naudas resursi ir ierobežoti.
Jāiemāca saprast, ka plānošana ļauj ietaupīt naudu.
Vecākiem jāpalīdz ar padomiem, nevis jākomandē bērns, kā viņam jātērē nauda, ko viņš drīkst vai nedrīkst pirkt. Bērns biežāk jāuzslavē, nevis jārāj. Kļūdas ir mācību procesa sastāvdaļa.
Nevajag bērnam maksāt par labu uzvedību vai savas istabas uzkopšanu – tas ir pienākums.
Vecākiem jābūt konsekventiem un godīgiem savās prasībās, nevajag mētāties ar pārmetumiem, uzslavām vai naudas balvām.
Saprotami parādiet bērnam, kā veidojas ģimenes budžets, pastāstiet, cik jāmaksā par elektrību! Vai arī – cik jāmaksā par dzīvokli un cik daudz naudas pēc rēķinu apmaksas paliek.
Parādiet bērnam, kā nopelnāt naudu! Aizvediet bērnu uz savu darbavietu, pastāstiet, kādi ir Jūsu pienākumi, neslēpiet arī to, ka jūtaties noguris pēc darba dienas!
NO WWW.BERNUTALRUNIS.LV
