Kāds ir skaists cilvēks, un kādi ir skaistuma standarti? Katram savi? Vai tomēr tos visiem mums diktē modes industrija un reklāmas? Cik daudz katrs no mums atbilst skaistuma standartiem, un cik ir tādu, kas zaudē prātu iedomāta skaistuma dēļ, un vai vispār būtu jādzenas pakaļ šiem skaistuma standartiem? Šādu jautājumu birums kā no pārpilnības maisa rodas mirklī, kad kārtējo reizi dzirdu reklāmas piedāvājumu iegādāties kaut ko skaistumam.
Uz žurnālu vākiem un reklāmās galvenokārt redzam šmaugus augumus, katru dienu radio un televīzijā izskan aicinājumi iegādāties pat pretsviedru injekcijas (jo svīst, lai arī ārā varbūt ir plus 30 grādi un šis process organismā notiek vienkārši dabīgi, mūsdienās, ieklausoties reklāmās, ir vienkārši nepiedienīgi), izmēģināt dažādas tabletes, kuras it kā palīdz tiem, kuriem ir vēlme tievēt. Tāpat katru dienu tiek skandināts par pretcelulīta krēmiem, glītu iedegumu un tā tālāk un tā joprojām. Un tam visam apakšā – peļņa un izdevīgs bizness.
Protams, sevi ir jāmīl un jābūt sakoptam, bet, to visu dzirdot, nemelošu, ja teikšu, ka daudzus pārņem kompleksi, ja mati un āda nav pienācīgā izskatā un ja vēl piedevām atļaujies svīst karstā vasaras dienā un tavs augums neatbilst visiem sen zināmajiem cipariem 90 – 60 – 90, tad tu vienkārši izrādies mūsdienu skaistuma standartiem neatbilstošs. Ārējā skaistuma standarti tiek kultivēti nepārtraukti, bet, ja arī mēs neatbilstam šiem standartiem, vai tāpēc kāds no mums ir sliktāks? Nebūt ne! Patiesais skaistums un cilvēciskums slēpjas ne jau ārienē…
