„Laiks top kā varavīksna – kā tilts no: toreiz – uz tagad.” (E.Ķezbere) Šādā ieskaņā 26.jūnija vakars Rīgā J.Akuratera muzejā tika veltīts dzejnieces Elzas Ķezberes Kopotu rakstu 3.sējuma atvēršanas svētkiem.
Kaut lietaina diena, bija pulcējušies daudz cilvēku. Pasākumā dzejoļus lasīja Dzidra Liepiņa, bijusi trimdā, vēlāk 30 gadus ielasījusi kasetēs neredzīgajiem literāros darbus, to starpā E.Ķezberes dzeju. Atmiņās dalījās dzejnieces līdzgaitnieki – Eleonora Šturme, Pēteris Korsaks, dzejniece Rita Gāle un citi. Inguna Daukste-Silasproģe, izdevuma sakārtotāja un priekšvārda autore, un līdzautori stāstīja par tā tapšanas procesu.
Sveicienu no novadnieces dzimtās puses nodevām arī mēs – es un Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte, kura ar lielu dzelteno ilzīšu un rudzpuķu pušķi rokās vienkārši un skaisti pastāstīja par to, kā ir pie mums; par Elzas Ķezberes viesošanos Tirzā 1992.gadā, apmeklējot dzimto māju, vecāku kapus Kancēna kapsētā; par viņas simtgadei veltīto pasākumu, kurā E.Šturme un P.Korsaks vadīja mūs par dzejnieces dzīves līkločiem, klausījāmies skanīgo, romantisko autores dzeju; par atmiņās viņai palikušo brīnišķīgo bērnības laiku, šo vietu kā skaistu pasaku. No Tirzas bibliotēkas dāvanā dzejnieces mazdēlam lūdzām nodot fotokolāžu par dzimto pusi, vēlot atbraukt ciemos.
Grāmata izdota par Elzas Ķezberes cienītāju un draugu saziedotajiem līdzekļiem. Viens no runātājiem akcentēja, ka „dzīve un literatūra ir nešķiramas”, tāpēc šim izdevumam ir jābūt Latvijas skolu bibliotēkās, lai nodotu dzejnieces garīgo mantojumu latviešu tautai. Literāte ļoti mīlēja savu dzimto valodu. Eleonora Šturme pie Vītolu fonda ir nodibinājusi Elzas Ķezberes stipendiju, tās mērķis ir atbalstīt latviešu valodu un literatūru studējošos jauniešus. Šogad kopā ar atbalstītājiem ir savākti līdzekļi vienai stipendijai.
Vērojot šo pasākumu, klausoties līdzgaitniekos, varēja just dzejniecei veltīto mīlestību, apbrīnot šo cilvēku enerģiju un uzņēmību, vēlmi palīdzēt veidot sakarus ar Latviju, padarīt pieejamu rakstnieces „mazās Dāmas, smalkās Dzejnieces” dzeju mums. Priecēja tas, ka par grāmatas izdošanu rūpi turēja jauni, radoši cilvēki.
