Nezin, ar ko tas ir skaidrojams, ka kritiku – vairāk nepelnītu nekā pelnītu – aizmuguriski vienmēr izplata tie, no kuriem to negaidām. Tātad savējie. Tas ir pierādījis tūkstošiem reižu! Vai tā būtu slimnīcas, sporta skolas, bulciņu vai kāpostu tēma – scenārijs ir viens un tas pats. Kad “Dzirksteles” portālam tiek pārmesti neglīti anonīmi komentāri, vienmēr sakām: “Meklējiet autoru sev pietuvināto personu lokā!”
Kāds pašvaldības darbinieks man reiz teica, ka viņš, viņam zināmā ceļā, ir noskaidrojis konkrētās personas, kas par viņu neķītri ķengājušās internetā. “Nāk man pretī, sniedz roku, smaida. Cik pretīgi,” sacīja šis cilvēks. Un piebilda, ka negrasās taisnību meklēt.
Aizmuguriski kašķi notiek darbavietās, organizācijās, biedrībās, draudzēs, arī draugu, radu un kaimiņu starpā. Varbūt jāsamierinās ar cilvēka grēcīgo dabu? Galu galā tā piemīt mums katram! Esmu daudz par to domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka apsveicama ir prasme uzvesties pieklājīgi vismaz publiski. Taču vienmēr no jauna pārsteidzoša šķiet cilvēku nežēlība, aprunājot nelaimē nonākušas ģimenes. Piemēram, kādam bērns smagi slimo, bet “ģimenes draugi” tikmēr trin mēles: bērns ciešot par vecāku grēkiem. Absurds! Tāda nelietīga pārgudrība šokē.
Aizspriedumi, neprasme domāt un dzīvot pozitīvi mūs padara nožēlojamus. Un blakus ir cilvēki, kuriem ir vismazāk iemeslu justies laimīgiem, bet viņi tādi ir! Nesen iepazinos ar kādu 79 gadus vecu gulbenieti, kurai acu gaišuma vietā ir baltais spieķis, taču sieviete nesēž mājās un piedalās dažādos projektos, pat brauc spēlēt teātri uz Balviem!
