Latvijas izglītības sistēmā ir vajadzīgas reformas, bet tām jābūt ļoti pārdomātām. Domāju, ka laba koncepcija un labas nostādnes šajā ziņā ir valodniecei Inai Druvietei.
Ir jāpārvērtē studiju programmas, jāslēdz liekās programmas, kādas noliedzami ir saražotas katrā augstskolā, jāizvērtē studiju maksa un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka Latvijā vajadzētu orientēties uz bezmaksas augstāko izglītību. Varētu būt tikai atsevišķi gadījumi, piemēram, privātās augstskolas. Ja ir, kas maksā, ja tās spēj nodrošināt īstu kvalitāti, tad tas tā varēt būt. Bet šobrīd, kā jau teicu, orientācija uz bezmaksas vai sabiedrības atmaksātu augstāko izglītību, kā tas ir Rietumeiropā. Ja esam Eiropas Savienībā, tad mums arī vajadzētu orientēties uz Rietumeiropas pieredzi un paraugu.
Jārevidē pasniedzēju sastāvs
Protams, vajadzētu pārvērtēt studiju programmas. Šajā jautājumā izglītības ministram Robertam Ķīlim ir taisnība, ka ir liekās studiju programmas, kas būtu likvidējamas vai koncentrējamas. Katrā ziņā pilnīgi absurda ir ideja, kas savulaik izskanēja par vienu universitāti vai vienu centrālo augstskolu. Reģionālās augstskolas ir absolūti nepieciešamas. Arī ne tikai izglītības nodrošināšanas ziņā. Šīs augstskolas ir nepieciešamas reģioniem kā kultūras un pētnieciskie centri. Tādi, kas piesaista gan izglītotus cilvēkus, gan jauniešus, kuri vēlas mācīties.
Uzskatu, ka būtu jārevidē pasniedzēju sastāvs augstskolās. Būtu nepieciešama ļoti pamatīga izvērtēšana pēc zinātniskajiem kritērijiem, tas ir, ko spēj pasniedzējs, profesors dot studentam. Pēdējā laikā situācija veidojas tā, ka svarīgi nav tas, ko profesors spēj dot, bet svarīgi ir, cik konkrēta fakultāte spēj piesaistīt maksas studentus. Galvenais sauklis un lozungs ir maksas studenti, maksa, maksa, maksa. Tādā gadījumā varēja dalīt docentu un profesoru vietas cilvēkiem, kuriem varbūt ir tapuši tikai pāris avīžu raksti. Daudzos gadījumos tieši šajās masu fakultātēs masu apmācībā situācija zinātniskajā aspektā nebija tā labākā.
Orientējas uz praktiskumu
Manuprāt, ļoti interesants jautājums ir par to, ka augstskolas un universitātes tiek pārorientētas uz praktisko pielietojamību. Lielā mērā ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā augstskolas tiek padarītas par grandiozām arodskolām. Tas varētu būt ļoti labi, jo varētu parādīties un parādīsies milzīgs profesionāli izglītotu cilvēku skaits augstākajā līmenī. Vecā arodskola acīm redzami vairs nespēj pietiekamā skaitā dot kvalitatīvi izglītotus speciālistus. Nav runa tikai par galdniekiem, dārzkopjiem un traktoristiem. Ir nepieciešami arī labi arodizglītības nozīmē izglītoti ķīmiķi, biologi, farmaceiti un citi. Bet tas ir labi tikai tādā gadījumā, ja tiek saglabātas elitārās augstskolas, kas patiešām nodarbojas ar zinātni. Tādas nepārprotami ir Anglijā – Oksfordā, Kembridžā, Francijā – Sorbonā, Amerikā – Hārvardā, Stenfordā un citas.
Latvijā, ja mēs vienīgo lielāko universitāti – Latvijas Universitāti – padarām par arodskolu, tad mēs nepārprotami zaudējam. Kaut kādā līmenī ir jānodrošina šī augstākā ranga izglītība, kas ražo zinātnieku, ne tikai labi izglītotu profesionāli kaut kādā šaurā jomā.
