Rīt, 7.jūlijā, Stāmerienā notiks otrie Gulbenes Novada svētki “Stāmerienas gredzens”. Ir paveikts ļoti liels darbs, lai tie izdotos un ikviens svētku dalībnieks no plašās svētku programmas varētu izraudzīties sev vēlamo. Pirmo reizi kā svētku kulminācija būs pasaulē pazīstamā mākslinieka tēlnieka Kārļa Īles veidotais ugunsskulptūru šovs virs Stāmerienas ezera. Pats mākslinieks, kura dzimtā puse ir Saldus, domā, ka tas varētu būt lielākais ugunsskulptūru šovs Eiropā. Ar tēlnieku K.Īli tikāmies nedēļas sākumā, kad ezera krastā valdīja spraiga rosība, kur pēc mākslinieka skicēm tika gatavotas skulptūras no koka.
“Mani uzrunāja novada domes kultūras darbiniece Edīte Siļķēna un pievilināja jau pašā sākumā, stāstot par to, cik Stāmeriena ir brīnišķīga vieta. Es šim kārdinošajam vilinājumam padevos un atbraucu. Pirmo reizi biju šajā pusē. Ezers un arī apkārtne ir ļoti skaista. Tiekoties Edīte iepazīstināja ar iecerēm, ka Novada svētkos viņa vēlas kaut ko īpašu un skaistu, nevis tikai tradicionālo uguņošanu. Doma par to, ka ir “jāiededzina” ezers, bija radusies jau pašiem pasākuma organizatoriem, jo ezers ir kā Stāmerienas sirds,” stāsta mākslinieks.
Ar sīkumiem vien nepietiks
Atbraucot un ieraugot ezeru, Kārlis bijis pārsteigts, jo iedomājies, ka tas būs mazāks. “Ieraudzīju: uhū! Ja ir “jāiededzina” viss ezers, tad darbs ir pamatīgs. Ilgi lauzīju galvu, kā vispār to izdarīt. Sākumā bija doma visapkārt ezeram salikt ugunskurus, bet pārliecinājos, ka daudzviet ezera krasts nav pieejams, ir niedres, koki, tāpēc tas būtu sarežģīti. Ilgi domāju, kā labāk apgūt šo ezeru, līdz sapratu, ka nekas cits neatliks, kā vien braukt “jūriņā”. Bija skaidrs, lai šo vietu iedzīvinātu, ar sīkumiem vien nepietiks. Ir vajadzīgs diezgan vērienīgs projekts. Pēc tā, ko es redzēju, pēc tā, ko es pats zīmēju, lai viss tas iekļautos šajā teritorijā, sapratu, ka šis būs līdz šim vērienīgākais ugunsskulptūru projekts, ko esmu veidojis. Arī pēc man zināmās informācijas, tas varētu būt vērienīgākais ugunsskulptūru projekts, kāds jebkad ir realizēts ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Tas bija izaicinājums man pašam. Būtībā ir tā, ka man vairs nav laika ņemties ar mazajiem projektiem, jo notiek pietiekami daudz dažādu lielu lietu,” vērtē Kārlis.
Piecus gadus pēc kārtas viņš Madonas novada Biksērē organizējis ugunsskulptūru festivālu, tāpēc zināma pieredze jau ir uzkrāta. Jau pirms tam, darbojoties šajā jomā, māksliniekam bijušas skaidras pamatlietas, tāpēc viņš bijis pārliecināts, ka kopā ar novada labākajiem galdniecības meistariem tiks galā, ka tehniski šo skulptūru izgatavošana problēmas neradīs.
Svarīga būs komandas rīcība
Tēlnieks par sarežģītām šajā ugunsskulptūru projektā uzskata divas problēmas. To, ka samērā īsā laika periodā ir jāapgūst salīdzinoši liela teritorija, jo skulptūras būs novietotas apkārt visam ezeram piecu metru attālumā no krasta. Kopā veidosies aptuveni četrus kilometrus gara ugunsskulptūru līnija, kas sastāvēs no 14 lielajām sešus metrus augstajām skulptūrām. Katru lielo skulptūru pavadīs 14 mazie plosti.
“Problēma, kā visu to pareizi izvietot ezerā. Otra problēma ir tā, ka nāksies veidot 14 komandas laivās. Katra komanda atbildēs par vienu skulptūru grupu, par to, lai tās tiktu iededzinātas vienā laikā. Ja galdnieki ir sava aroda meistari, tad viņi ir bez pieredzes šādu ugunsskulptūru dedzināšanā. Līdz ar to es viņiem varu izstāstīt, kas ir jāredz, kam jāpievērš uzmanība. Pieļauju, ka procesa karstumā viss var arī izskriet no galvas. Var iestāties ne nu gluži panika, bet cilvēki var rīkoties spontāni, “izlecot” ārā no scenārija. Tāpēc gribu, lai visas skulptūras ezerā ir jau piektdienas vakarā vai svētku dienas rīta agrumā, lai pa dienu mēs varētu trenēties, izbraucot maršrutus un vairākas reizes visu izmēģinot. Uguni prognozēt nekad nav iespējams, tāpēc var notikt viss kas. Svarīgi būs, kā kurš noreaģēs konkrētā situācijā,” uzskata Kārlis Īle.
Katram materiālam – sava filozofija
Daudzpusīgais pasaulē zināmais tēlnieks skulptūras veido no dažādiem materiāliem – smiltīm, ledus, sniega, metāla, koka un akmens. Pagājušajā gadā viņš dažādos starptautiskos skulptūru festivālos un čempionātos ieguvis deviņas zelta un vienu bronzas medaļu. Arī šis gads viņam sācies veiksmīgi. Ķīnā pasaules sniega skulptūru festivālā Kārlis atkal bijis nepārspēts. Kur tad vēl otrā vieta pasaules ledus skulptūru veidošanas čempionātā. “Uguns, smiltis, ledus un sniegs pēc manas izpratnes ir liekami vienā grozā, jo tie visi ir gaistošie materiāli. Pilnībā atšķiras tikai šo materiālu apstrādes tehnika, bet iekšējā filozofija un attieksme ir līdzīga. Man personīgi šie materiāli nešķiet ļoti atšķirīgi. Metāls un akmens ir paliekošie, ilglaicīgie materiāli. Strādājot ar tiem, ir jādomā, kā tie uzvedīsies nevis divu gadu laikā, bet kas ar tiem notiks pēc 20 un 50 gadiem. Tur ir vajadzīga absolūti cita attieksme un cita filozofija. Ir jārēķinās ar to, ka cilvēks ies tiem klāt, tos paijās un taustīs, tāpēc šo skulptūru veidošanā ir jāiekļauj daudz izsmalcinātākas nianses. Jādomā, kā šīs skulptūras ilglaicīgi uzvedīsies gan fiziski, gan garīgi. Mākslas darbi, kas gatavoti no nopietniem materiāliem, ļoti bieži morāli noveco ātrāk nekā fiziski. Tad, ja sasteigti kaut ko uztaisi, vēlāk domā, kam es vispār to darīju,” prāto Kārlis. Lielos vilcienos, uzsākot darbu pie kādas skulptūras veidošanas, tēlnieks to redz un iztēlojas, bet lielākā meistarība patiesībā ir tā, ka smalkākās nianses vērtības tiek radītas veidošanas procesā.
Dullu ideju ģenerators
“Pirmo skulptūru, tādu nopietnāku, veidoju, beidzot Jāņa Rozentāla mākslas skolu, jo tajā laikā, kad mācījos, šo skolu bija iespējams pabeigt tikai divos novirzienos – grafika un glezniecība. Man ar glezniecību neveicās, tāpēc pirmā doma bija kļūt par grafiķi, jo grafika ir melnbalta un man saprotamāka. Tolaik pasniedzēji, kas vadīja grafikas nodaļu, strādāja izteikti plaknē – balts laukums, līnija. Es sapratu, ka mani tomēr vairāk interesē forma. Neraugoties uz to, ka putrojos ar krāsām, lai gan daltoniķis neesmu, tomēr izvēlējos gleznošanas nodaļu un skolu pabeidzu kā gleznotājs. Gleznošanas stils jau tolaik man nebija pārāk krāsains. Es vairāk gleznoju skulptūras. Bija pilnīgi skaidrs, ka pēc “Rozentāļu” beigšanas Mākslas akadēmijā studēšu tēlniecību,” atceras Kārlis. Pats savam priekam un kā pārsteigumu pasniedzējiem viņš, beidzot “Rozentāļus”, diplomdarbā tomēr izveidojis skulptūru. Pasniedzēji bijuši nepielaidīgi. Ja reiz mācās par gleznotāju, tad jātop gleznai. “Beigu beigās biju spiests nobeiguma darbu uzgleznot. Kopš tā laika vairs tā arī neesmu gleznojis,” piebilst tēlnieks. Viņš uzskata, ka ne katrs var būt muzikants, galdnieks vai tēlnieks. Ir jābūt Dieva dotai dzirkstelītei. “Protams, ir lietas, ko cilvēks līdz zināmam līmenim var iemācīties, bet tālāk ir spēja. Neraugoties uz iedzimto talantu, cilvēkam tomēr ir daudz jāmācās. Ļoti svarīga ir arī pieredze,” uzsver mākslinieks. Kārlis, kā pats saka, esot dullu ideju ģenerators. Tiekot domāts par to, kā izveidot dūmu un ūdens skulptūras, tikai pagaidām vēl neesot bijis laika ar to nodarboties. “Visu var uztaisīt. Jautājums ir – vai ieguldītie līdzekļi attaisnos rezultātu,” prāto skulptors.
Sirds pieder Latvijai
Šogad Kārlis nav iecerējis doties uz ārzemēm, jo ir ļoti daudz darāmā tepat, Latvijā. Nopietnākais projekts, pie kā jau šobrīd tiekot vienlaikus strādāts, ir piemineklis dziedātājai Norai Bumbierei. Tā būs sešus metrus augsta metāla skulptūra. Pieminekli ir paredzēts atklāt 21.septembrī Jelgavā. “Tas ir mans galvenais šīsvasaras darbs, tāpēc šogad ļoti maz braucu uz starptautiskiem festivāliem. Ir sajūta, ka īsti nav pat kur braukt, jo pagājušais gads man bija īpaši ražīgs un veiksmīgs. Visi apstākļi un pat zvaigznes sakrita, ka ieguvu pirmās vietas, tāpēc gribu ieturēt pauzi, cienīgi paejot malā,” saka tēlnieks. Kārļa sirds pieder Latvijai, lai gan viņš pēc Mākslas akadēmijas beigšanas devies uz Somiju. “Pabeidzu akadēmiju. Man nebija nekādas sajēgas, ko ar visu iesākt. Bija sajūta, ka akadēmija ir iedevusi kaut kādas tehniskās zināšanas, bet, kā tās praktiski izmantot, ko ar tēlniecību iesākt, nezināju. Latvijā sākās juku laiki. Nolēmu, ka ir jāizvēdina galva un uz dažiem gadiem jādodas prom no Latvijas, lai ar stopiem pabraukātu pa pasauli un saprastu, kas tajā notiek. Lai atrastu sevi. Pirmā valsts, uz kuru aizbraucu, bija Somija, kur iesprūdu uz diviem gadiem. Sāku strādāt turienes augstskolā par pasniedzēju. Bija arī daudz pasūtījuma darbu. Somijā bija laba dzīve. Bet tad vienā mirklī sapratu – viss ir baigi forši, bet kāpēc es to pašu nevaru darīt mājās? Atgriezos Latvijā ar mērķi, ka to, ko es gada laikā sasniedzu Somijā, gribu sasniegt te. Somijā tajā laikā mani zināja daudzi, bet Latvijā – neviens. 2000.gadā Latvijā gan ekonomika, gan kultūras dzīve bija gandrīz apstājusies, tāpēc pirmie trīs četri gadi pēc atgriešanās bija ļoti grūti. Knapi varēju kaut ko sakasīt maizītei, par sviestiņu nerunājot. Domāju – varbūt ir jābrauc atpakaļ. Lai gan garoza cietāka, sava maizīte tomēr garšīgāka. Šodien es jūtos novērtēts, bet, kamēr netiku iekarojis pasauli, Latvijā mani neviens negribēja atzīt, lai gan pietiekami daudz biju strādājis pie dažādiem projektiem,” stāsta Kārlis. Viņš uzskata, ka māksliniekam ir jābūt sava ceļa gājējam, ir jāprot uz lietām paraudzīties citādāk. Skulptoram patīk strādāt mākslas laukā, kur katrs darbs ir unikāls, kur ir mākslinieka rokas pieskāriens. Kārlis sadarbojas arī ar savu brāli perkusionistu Nilu Īli. “Mēs savstarpēji jokojam, ka abi strādājam ar sitamajiem instrumentiem. Man ir āmuri un kalti, bet viņam – bungu vālītes,” viņš smejas. Pats sev un visiem Novada svētku dalībniekiem mākslinieks novēl sausu, siltu, jauku bezvēja vakaru, jo tas ir garants, ka svētki un arī ugunsskulptūru šovs izdosies.
