Anekdotes jau rodas iz dzīves. Noteikti katrs no jums zina kādus jautrus, optimisma pārpilnus vai amizantus pastāstiņus, no kuriem tad arī rodas dažādas anekdotes par un ap dzīvi. Arī es pavisam nesen dzirdēju anekdotisku gadījumu iz dzīves, kuru stāstīja kāds mūsu novadā dzīvojošs vīrs. Viņš braucis ar velosipēdu pa ceļu. Ceļš bijis vienās bedrēs, tas jau arī nav nekas neparasts mūsu valstī, līdz ar to izbrīnu neizraisa. Laikam nav tāda šofera, kurš nebūtu sūkstījies par mūsu ceļiem. Nu, lūk, riteņbraucējam apbraucot katru bedri, policistiem, kuri tajā brīdī uzmanījuši kārtību uz ceļiem, šķitis, ka viņš brauc dzērumā, jo viņa izvēlētais “maršruts” bijis ļoti līkumots. Kā tur bija patiesībā, kas to lai zina, vai pie vainas bija bedres vai tomēr “grādīgais”. Tas lai paliek paša riteņbraucēja ziņā. Stāsts šoreiz ir par to, ka tas, ko redzam ar acīm ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju, lai arī saka, ka acis nekad nemelo. Katrs no mums jau skatās no sava redzespunkta – šajā konkrētajā gadījumā riteņbraucējs no sava, policisti – no sava, bet tiem, kas par šo gadījumu uzzina, vēl no sava. Katram ir sava versija, savs vērtējums un sava patiesība par šo stāstu. Tas ir tikai loģiski un pašsaprotami, ka katrs no mums redz konkrētu situāciju vai izprot konkrētu notikumu pa savam. Katrs no mums uz pasauli un lietām skatās caur savu redzes un uztveres prizmu, jo mēs visi taču esam tik dažādi un atšķirīgi.
