“Kad man bija septiņi gadi, visiem lielījos, ka man jauna mamma – viņai bija 34 gadi. Man joprojām nešķiet, ka vecums sākas pēc 50. Ar savu vīramāti, kurai ir 56 gadi, varam ballītēs kopā izdejoties, kopā iedzert vīniņu, kopā pasmieties. Kad man bija 14, man tiešām nešķita, ka visi, kam pāri 30, ir pensionāri,” savas domas par vecumu pauž Aiga. Viņa nešķiro cilvēkus – vecos un jaunos. Psihologi atzīst – izpratne par vecumu atšķiras. Ja cilvēks jūtas vecs, viņš vairumā gadījumu arī izskatās vecs.
Bērna prātā
Skaisti novecot – to neprot visi. Vēlme būt jaunam var pārvērsties slimīgā kaujā, kurā nevar uzvarēt. “Viņa vienkārši izskatās pēc ķēma savos gandrīz 60. Lēti, vulgāri, nepieklājīgi. Uzvelk mini svārkus, tīkliņzeķbikses, sakasa dzelteni izbalinātos matus un jūtas kā mājas karaliene,” savu kaimiņieni raksturo Sintija. Ja šādi būtu apģērbusies 20 gadus veca meitene, ko tad teiktu Sintija? “Tas būtu normāli. Vienkārši katram vecumam savs. Nevar vecuma galā iztaisīties par izsmieklu citiem.” “Atkal jāatgriežas pie psihologu secinājuma – visiem nav vienādas izpratnes, ko drīkst atļauties jaunkundze, bet kas kundzei ir aizliegts. Tā nav aprobežotība, bet uztveres īpatnība. Cilvēki tomēr visus iedala jaunos un vecos. Tikai viss atkarīgs no tā, kas kopā tiek darīts ar “jauno” vai “veco”. Kas vienam jauns, otram vecs. Kad iepazīstam cilvēku, iedziļināmies, runājam konkrēti, saprotam, ka cilvēks ir tik vecs, kā viņš jūtas,” pārdomās dalās Agra.
Jaunībā nenovērtē
“Tikko biju vienā studentu mājas ballītē. Vidējais vecums – ap 23 gadiem. Gāja jautri, tusējamies, jautrojamies. Tad viens puika man pajautāja – cik tu esi veca? Es atbildēju, ka man ir 29 gadi, esmu jau precējusies un man ir gandrīz septiņus gadus vecs bērns. Viņš bija ļoti izbrīnīts, jo bija pārliecināts, ka precētie vairs netusē. Pēc viņa domām, cilvēki ap 30 gadiem pēc deviņiem vakarā no mājas neiziet, lai dotos uz ballīti pie studentiem. Ballītes beigās studenti secināja, ka trīsdesmitgadnieki ir labi tusētāji un dzīve pēc laulībām, bērna neapstājas,” pastāsta Krista. Jauniešiem vienkārši nav sapratnes par vecumu, un viņi bieži vien par vecumu runā vispārinātās frāzēs, novērojusi Inga. “Vienkārši mūsdienu jaunatne reizēm izrunājas. Jāņu vakarā vīra draugs uz līgošanu bija atbraucis ar jaunu draudzeni. Pēc skata es viņai dotu ap gadiem 28, 30. Kad viņa sāka runāt, sapratu, ka viņai ir krietni mazāk. Un jaunkundzes vakara pērle bija – viena mana draudzene solārijos tik nocepusies, ka izskatās jau 30 gadus veca. Es momentā sajutos tā, it kā man vajadzētu uzvilkt vilnas zeķes un iet gulēt,” piedzīvoto pastāsta 32 gadus Gunta.
Jūtas vecāka
Cilvēks var justies gan vecāks, gan jaunāks par saviem gadiem. Tas nozīmē, ka cilvēkam, viņa draugiem vai vecākiem ir citi priekšstati par to, ko drīkst jaunie un ko var atļauties vecāka gadagājuma cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēka reālais vecums neatbilst psiholoģiskajam vai bioloģiskajam vecumam. “Kad man bija 15, jutos vecāka par visiem saviem vienaudžiem. Arī manā apģērbā tas izpaudās. Nēsāju klasiskus kostīmiņus, kurpītes uz papēdīšiem. Man likās, ka mani draugi ir daudz mazāk pieredzējuši nekā es. Kādā mirklī es jutos pārāka, kādā – vientuļa ar savu pieredzi. Tagad viss ir apgriezies kājām gaisā. Jūtos un arī izskatos jaunāka par visiem saviem klasesbiedriem. Absolventu vakarā par to pārliecinājos. Gan mans izskats, gan domāšanas veids ir apstājies pie 40 gadiem. Jaunībā izskatījos vecāka, tagad – jaunāka par saviem gadiem,” priecīga ir Marina.
SIMBOLISKS VECUMS IR 40 GADI
Cilvēkam visu laiku jāsadzīvo ar novecošanos. Cilvēks sāk novecot, kad pārstāj augt. Mainās gan cilvēka izskats, gan skatījums uz dzīvi. Pusaudzis pieiet pie spoguļa un redz, ka viņa ķermenis ir pārvērties, vizuālais izskats šajā vecumā cieši saistīts ar pašvērtējumu. Pensionārs skatās fotoalbumu un redz, kā ir mainījies. Ja cilvēka un viņa draugu priekšstati par vēlamo un esošo izskatu sakrīt, tad novecošana ir jēgpilna. Cilvēks vairs nepiešķir nozīmi sīkumiem, par kuriem nav vērts lauzīt galvu. Taču mēdz gadīties, ka novecošanās tiek uztverta slimīgi. Rezultātā vecs vīrs apņem gados jaunu sievu, bet sieviete spogulī pēta katru savu krunciņu un pārdzīvo.
Zīmīgs un simbolisks vecums ir 40 gadi. Tas ir laika posms, kad redzam, kas dzīvē paveikts. Šajā laikā apzināmies, ka ir lietas, ko nekad vairs nevarēsim paveikt. Ja vēlmes nesakrīt ar dzīvi, sākam sērot. Mierinājums šādai sērošanai – atrast veidu, kā būt noderīgam jebkurā vecumā. Brieduma gados jaunību kompensē prāts. Tā ir novecošanas labā puse. Nevari būt jauns un pieredzes bagāts. Kad esi pieredzes bagāts, tad vairs neesi jauns.
Pēc palīdzības pie psihoterapeita reti vēršas cilvēks, kurš savu problēmu definējis kā vecuma iestāšanos. Ja tas tā ir, tad blakus noteikti ir cita neatrisināta problēma, kas liek cilvēkam justies vecam.
uzziņai
Psiholoģiskais vecums – parāda, kā jūs sevi izjūtat šobrīd. Tas izpaužas kā atbilstība tam vecuma posmam, kā mēdzat rīkoties – kā bērns, pusaudzis, jaunietis, nobriedis cilvēks. Tas parāda, vai esat nobriedis cilvēks vai bērna prātā. Psiholoģiski nobriedis cilvēks pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, izmainoties saskaņā ar tās prasībām. “Bērna prātā” saglabājas infantilisms.
Bioloģiskais vecums – parāda, kādā stāvoklī ir jūsu organisms. Tas ir reakcijas ātrums, ādas gludums, muskuļu tonuss, locītavu kustīgums, krunkas sejā.
Hronoloģiskais vecums – pasē ierakstītie gadi. Mēdz gadīties, ka tas nesakrīt ar bioloģisko vecumu. Cilvēks var justies gan vecāks, gan jaunāks, nekā patiesībā ir.
Visi vecumi ir saistīti savā starpā. Tikai katram ceturtajam cilvēkam psiholoģiskais vecums atbilst nodzīvoto gadu skaitam. Daudzi cilvēki stresa situācijās atgriežas tajā vecumā, kurā jutās viskomfortablāk. Bet tā ir nevis “psiholoģiska jaunība”, bet gan lūgums pēc palīdzības tam bērnam, kāds bijāt kādreiz.
