Par to, kādu redz savas skolas turpmāko nākotni, kad bērnu paliek arvien mazāk, kā izdzīvot, kādas idejas un ieceres realizēt, lai skola turpinātu pastāvēt, par to stāsta Druvienas pamatskolas direktore Velga Černoglazova un latviešu valodas un literatūras skolotāja Jolanta Zirne. V.Černoglazova uzskata, ka tas ir pilnīgi aplam, kas notiek mūsu valstī izglītības sistēmā. “Šī sistēma – nauda seko skolēnam – būtu jāmaina. Tā attiecībā uz lauku skolu ir graujoša,” atzīst Velga. “Ja turpināsies šāda politika un iznīcinās mazās lauku skolas, mēs nonāksim pie tā, ka Latvijas lauki paliks tukši un aizauguši. Ir pēdējais mirklis, kad situāciju vēl var pagriezt pozitīvajā virzienā,” piebilst Jolanta.
– Kā tad izdzīvot?
Velga: – Pie budžeta plānošanas būtu jāņem vērā katra pagasta stiprās puses. Draugi no Igaunijas ir stāstījuši, ka pie viņiem tas ļoti tiek ievērots. Kaut vai neliela budžeta daļa jāatvēl konkrētā pagasta attīstībai. Mums stiprā puse ir kultūrvide, un katram pagastam ir sava stiprā puse, un novadam ir jābūt ieinteresētam attīstīt visu teritoriju. Tas būtu ļoti svarīgi, ja tāda būtu novada domes deputātu domu virzība. Lai neviens nav apdalīts un visiem ir vienlīdz lielas iespējas, vienalga, kurā pagastā viņš dzīvo. Nevis jūs esat mazs pagasts, maz iedzīvotāju, jums neko nevajag.
Jolanta: – Ir sāpīgi, ja jādzird, ka šī ir nomale. Nav jau nekādas starpības, kurā vietā es izvēlos dzīvot. Svarīgi ir, kā dzīvo. Tad, kad prezentējām savu attīstības plānu izglītojamo skaita samazinājuma apstākļos izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē, tad no pašvaldības puses izskanēja doma, ja mēs kaut ko nevaram finansiāli “pavilkt”, tad arī savās mājās, ģimenē, domājam, kādus tēriņus ierobežot. Bet tas, ko mēs ierobežojam, liecina par mūsu vērtību sistēmu, proti, kas mums ir būtiski un kas nav. Tad iznāk, ka mūsu valstī savā ziņā ietaupa uz izglītību. Tajā pašā laikā pietiek līdzekļu, lai rīkotu banketus vai tamlīdzīgi.
– Kāds varētu būt risinājums, lai mazās skolas nebūtu cietējas?
Velga: – Pirmkārt, pats vienkāršākais būtu uzlabot finansēšanas koeficientu sistēma tā, lai lauku skolas būtu labākā finansiālā situācijā. Tagad taču mazāko klašu skolēni nemaz neskaitās kā viens skolēns, un tikai no 5. līdz 9.klasei skaitās kā viens skolēns. Otrkārt, neatkarīgi no skolēnu skaita, nepieciešami ir arī direktora vietnieki. Man jau trīs gadus nav vietnieka, bet kāds darbs ir izdarīts! Skolotāji man palīdz. Pašvaldībā lūdzu, lai iedala vietniekam kaut nepilnu slodzi, man tika atteikts, norādot, ka citas skolas bez vietniekiem dara to pašu, ko mēs. Protams, ka dara! Bet arī citām mazajām skolām vajag direktoru vietniekus kaut uz nepilnu slodzi, ne jau mums vieniem. Šāda situācija nedrīkstētu būt izglītības sistēmā. Pašvaldībā ir nostāja – nekādas liekas likmes, nekādas liekas štata vienības. Bet galu galā caur mūsu skolu Druviena, līdz ar to arī Gulbenes novads izskan valsts līmenī.
Mazajās skolās algu ziņā skolotāji ir zaudētāji.
Jolanta: – Mēs jau neesam sliktāki, tāpēc ka mums ir mazāk skolēnu. Piemēram, klases audzinātāji par savu darbu nesaņem neko, jo mums tam neiznāk naudas. Skolotāji vidēji mūsu skolā saņem apmēram 200 latus lielu algu. Mēs jau neskaitām dvēseles ieguldījumu. Protams, mēs tiekam galā, bet palīdziet mums finansiāli. Mēs attīstīsimies un darīsim, un mēs vēl ne to vien varam izdarīt! Tā jau arī nav, ka esam gatavi strādāt bez atlīdzības, jo mēs jau arī esam tikai cilvēki. Mums ir ģimenes, bērni un vajadzības. Cilvēks izdeg, ja tikai strādā un strādā un ja viņam nav iespēju pienācīgi dzīvot un sev kaut ko baudīt un gūt, tāpēc gribētu just lielāku atbalstu no pašvaldības.
– Kāda Druvienas skola tad varētu būt nākotnē?
Velga: – Mūsu uzstādījums – skola kā daudzfunkcionāls centrs, skola kā sabiedrības radošās attīstības centrs. Centram pamatā ir četri galvenie darbības virzieni: pirmkārt, skola realizē pirmskolas, pamatizglītības programmu, kā arī pamatizglītības programmu bērniem ar speciālām vajadzībām, otrkārt, daudzveidīgā interešu izglītība, treškārt, mūžizglītība, ceturtkārt, pozitīvā pedagoģija.
– Uzsvērāt tādu lietu kā pozitīvā pedagoģija.
Velga: – Skolēni mums ir kā līdzvērtīgi sadarbības partneri, un tā viņi arī tiek uztverti. Veidojot pozitīvas savstarpējās attiecības, rezultāts ir. Šajā mācību gadā mēs iesākām veidot individuālos mācību plānus vēsturē un angļu valodā. Plānā skolēni redz to, kas būs jāapgūst konkrētajā mācību gadā un ko var papildus izdarīt. Otra lieta – visu šo mācību gadu mācību stundu sarakstu esam veidojuši uz blokstundu pamata. Esam daļēji atteikušies no zvaniem. Piemēram, pirmās divas stundas skolēniem ir latviešu valoda un starp šīm stundām neskan zvans. Līdz ar to nav jāievēro it kā obligātais starpbrīdis. Skolēns un skolotājs paši jūt, kad viņi ir apguvuši zināmu posmu mācību vielas, tad šajā brīdī arī atpūšas un pēc tam turpina mācību stundu. Tas savukārt veido kopveseluma pieeju tēmas apguvei. Mācību stunda netiek balstīta uz 40 minūtēm.
– Krīzes laikā interešu izglītība skolās palika pabērna lomā, bet pie jums…
Velga: – Interešu izglītība ir mūsu skolas stiprā puse. Domāju, ka tā ir viena no spēcīgākajām un daudzveidīgākajām starp lauku pamatskolām. Interešu izglītībā mums ir ļoti kvalitatīvas iestrādes ar labiem rezultātiem un profesionāliem vietējiem skolotājiem.
Jolanta: – Skolā kopumā darbojas 14 pulciņi, 7 no tiem ir muzikālie, bet pārējie – dažāda profila – deju kolektīvs, teātris, sporta, keramikas, kokapstrādes, literātu pulciņš un mazpulki. Tas tāpēc, lai katram bērnam būtu iespēja darboties interešu izglītībā, jo tieši caur interešu izglītību bērna attīstība norit daudz pilnvērtīgāk. Visi bērni ir iesaistījušies pulciņos, citi – vairākos. Mums ir moto – katram bērnam kādu interešu izglītības kolektīvu. Mums ir pulciņi, kas darbojas uz brīvprātības principa. Literātu pulciņu skolotāja vada bez atlīdzības, brīvprātīgi, arī ģitārspēles pasniedzējs saņem tikai simbolisku samaksu.
– Mūžizglītība tagad ir populāra, kā tas reāli notiek?
Velga: – Mūžizglītības pasākumi sākās 2010.gadā ar Sorosa fonda projektu. Bijām pārsteigti, cik ļoti atvērās Druvienas cilvēki un mainījās attieksme pret skolu. Tad notika daudzveidīgi mūžizglītības pasākumi – angļu valoda iesācējiem, datorkursi, floristika, pērļošana, tapošana, ārstnieciskā vingrošana, bioloģiskā saimniekošana, klūgu pīšana un citi. Uz mūžizglītības nodarbībām ieradās cilvēki arī no citiem pagastiem, tātad tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Iedzīvotāji saprata, ka viņi vēlas kaut ko iemācīties un izglītoties. Šīs nodarbības turpinās joprojām. Mums ir izveidojušās interešu grupas, kas darbojas arī tagad, piemēram, pērļotāju grupa, notiek arī ārstnieciskā vingrošana. Ir iedzīvotāji, kuri pamatīgi ir apguvuši klūgu pīšanas mākslu, un tagad daži ar to jau pat pelna. Un tas ir noticis gada laikā! Nu, lūk, pie mums cilvēkiem tiek dota iespēja gan iegūt jaunas prasmes un zināšanas, gan arī varbūt veidot pat savu uzņēmējdarbību. Uz nākamo gadu sievietes ir izteikušas vēlmi iemācīties zīda apgleznošanu. Tāds vēl Druvienā nav bijis.
Mana perspektīva ir tāda, ka te būs Amatu un brīvā laika pavadīšanas centrs. Gatavojot 2012.gada budžetu, tajā iekļāvu arī pusslodzi Amatu centram. Diemžēl to bez komentāriem izsvītroja ārā. Bet jaunajā plānā mums atkal tas ir iekšā. Mēs neatlaidīgi uz to ejam, un es zinu, ka agrāk vai vēlāk, bet te būs arī Amatu centrs.
Jolanta: – Amatu centrs ir ļoti perspektīva lieta, jo tur būtu iespēja cilvēkiem kļūt pašnodarbinātiem.
