Pēkšņi esam pamodušies, ka jādabū aizbraukušie tautieši atpakaļ uz dzimteni. Izstrādājam reemigrācijas plānu – jārod nepieciešamie līdzekļi, jāpieņem atbildīgie darbinieki, jāveido darba grafiki utt.. Citiem vārdiem sakot, jābūvē atkal jauns departaments, kas domās, kā sākt bruģēt mājupceļu gājputniem.
Bet tolaik, kad masveidā cilvēki sāka izbraukt no Latvijas, mūsu valdības vīri neaizdomājās, ka šis process ir pēc iespējas ātrāk jāaptur. Pašā sākumā tas būtu bijis vienkāršāk.
Teorētiski mēs saprotam, ka ir nepieciešamas ne tikai darbavietas, bet arī lielas algas un dažādas sociālās garantijas, lai tos, kas jau pieraduši pie biezāka maizes rieciena, pārliecinātu atgriezties. Taču reālitāte ir ļoti rūgta – pat tie pacietīgie, kas ir palikuši un jostas savilkuši ciešāk, knapi turas virs ūdens. Bezdarbs joprojām nekrītas, arī darbavietu ir tik, cik ir – jaunas diemžēl nerodas kā sēnes pēc lietus, arī vecie dreifē, lai nenoslīktu. Demogrāfiskās tendences mums neko labu nesola. Jāatzīst – eksistējam ar Dievu uz pusēm!
Bet aizbraucēji tikmēr iekārtojas jaunās dzīvesvietās un kļūst par kosmopolītiem.Viņiem ir vienalga, kādā valstī dzīvot, ka tikai ir darbs, laba alga, jauka vide un attieksme. Ko gan vairāk vajag?! Ilgas pēc dzimtenes viņi sen jau atstājuši sapņotājiem, kuriem nav jādomā, kā samaksāt reķinus, pabarot un izskolot bērnus utt. Toties, strādājot ārzemēs un saņemot labu algu, jaunie ārzemju latvieši palīdz attīstīties Latvijas ekonomikai. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka latvieši ārzemēs uz Latviju parskaita 350 miljonus latu gadā, vidēji dienā – gandrīz miljonu. Superīgs devums – labāk tā, nekā nekā! Atziņa – diezin vai viņi vairāk palīdzētu palicējiem, ja nīkuļotu Latvijā. Vien jācer, ka kādreiz dots devējam tiks atdots.
