«Lai gan sirdī uzreiz sapratu, ka Zigmārs ir man īstais, biju pārsteigta, cik ļoti viņš neatbilda iedomātajam priekšstatam, kādam jābūt manam sapņu princim. Viņam vajadzēja būt vismaz pāris gadus vecākam, bet te – gadu jaunāks puisis ar gariem matiem, «galīgi garām» runas veidu un dzīves uztveri. Pati labprātīgi virsū nebūtu skatījusies,» aptuveni 15 gadus senus notikumus, kas aizsāka Upmaņu ģimenes stāstu, atceras Agnese.
Tīklu izmeta Agnese
Tas notika kādā pagasta ballē. Agnese kopā ar draudzeni turp bija devusies nejauši, bet Zigmāram taciņa uz vietējo klubu jau bija iemīta. Todien liktenīgi bija atteikusi meitene, kuru Zigmārs bija aicinājis līdzi. Acis slīdēja apkārt pa zāli un apstājās pie Agneses.
Sapratusi, ka satikusi īsto, attiecību tīklus gan sāka vērpt tieši Agnese. «Es viņu neatlaidīgi pieradināju,» atzīst meitene. Tam līdzēja gan šokolādes sirsniņa nākamajā Valentīndienas ballē, kur abi atkal satikās, gan kūka viņa dzimšanas dienā un neuzbāzīgs ielūgums uz savām svinībām. Agnese puisim pat rakstīja vēstules un dzeju. Tas Zigmāru beidzot «uzvarēja».
«Pats Agnesei necentos pārāk tuvoties, kaut pēc būtības esmu draudzīgs cilvēks. Tajā laikā varēju izvēlēties starp četrām meitenēm, bet neviena no viņām, izņemot Agnesi, neko tādu kā šokolādes sirsniņu dāvināšanu nedarīja,» Zigmārs stāsta, kā sagūstīts «mīlestības pinekļos».
Pieņemt otru, kāds ir
Puiša, kā viņš to sauc – «ledus seja» –, satiekoties ar topošo sievu, iespējams, bija saistīta ar kādu neveiksmi iepriekšējās attiecībās. Viņš tik ļoti bija centies mainīties un izpatikt savai draudzenei, ka teju vai pazaudēja savu identitāti. Tādu «teātri» Zigmārs nevarēja ilgi izturēt, vēl skaidrāk apzinoties – partneriem vienam otrs jāpieņem tāds, kāds viņš ir! Tāpēc arī vajadzēja laiku un «vēsu skatu», lai saprastu, ka Agnese un Zigmārs to spēj. Šo «eksāmenu» viņi nokārtoja, taču kopdzīve, protams, nesusi savas korekcijas – organiski un neuzkrītoši.
«Uzreiz pieņēmu, ka Zigmārs ir tāds, kādu viņu izvēlējos. Visu laiku gan nav bijis tikai jauki, bet nevar teikt, ka bijušas milzīgas krīzes. Īpaši neesmu mēģinājusi vīru mainīt. Bijuši tikai daži gadījumi, kad esmu teikusi – tā vis nebūs! Piemēram, kad auklēju mājās mazuli, bet Zigmārs gandrīz katru vakaru ar kolēģiem spēlēja biljardu,» atceras sieva.
Cer, ka neprasīs
noepilēt ķermeni
Jaunais tētis toreiz piekāpās, taču ne bez diskusijām. «Agnese sūdzējās – tu visur ej, bet man jāsēž mājās! Bet ej taču tu arī! Vai tad es netikšu ar bērnu galā?» tā brīža argumentus ar smaidu min Zigmārs. Vīrs atzīst, ka veikt korekcijas savā rīcībā viņam palīdz uzskats, ka nevajag otram darīt to, ko pats negrib saņemt pretī. Īpaši attiecībās, kuras paredzēts turpināt vismaz līdz zelta kāzām. Tās varētu pārraut vien Agneses iespējamā prasība noepilēt visu ķermeni vai atsacīšanās pēc garas un smagas darba dienas sagaidīt vīru mājās ar vakariņām. Pārējo varot pieciest. Arī – lai gan Zigmārs savējiem skaidri pateicis, ka viņam nepatīk, ka maizes klaipu sāk ēst no vidus, viņi to turpina darīt, smejas «ģimenes galva». Tāda viegla un rotaļīga arī izvērtusies Upmaņu dzīve, kurā nemanāmi vairojusies atbildības izjūta un spēja rēķināties ar otra viedokli.
«Šķiet, mēs viens otram vienkārši netraucējam dzīvot,» min Agnese, piebilstot, ka pielāgošanās procesā no svara ir tāpat kopēja vērtību izpratne un humora izjūta. Tad izdosies.
