Lejasciema pagasta “Knapju” māju saimnieci Ilgu Strautiņu ir grūti aizrunāt. Te viņa stāsta par vienu, te – jau par otru un trešo ziedu. Te jau aizsteidzas pa taciņu, lai parādītu, kur vasaras zaļumā paslēpusies vecākā pirtiņa. Vēl mirklis un tiek vērtas arī jaunās pirts durvis. Tik tikko tiekam līdzi naskajai saimniecei, lai sajustu, kā smaržo vēlie jasmīni, ko viņa ieaudzējusi no jauno dzinumu spraudeņiem, lai kopīgi pabēdātu, ka savulaik pārāk tuvu viss sastādīts.
“Lejasciemā bija tāds inteliģents skolotājs Knape. Kad deviņdesmitajā gadā no viņa nopirkām māju, citi nebeidza vien priecāties, cik labā vietā tagad dzīvosim. Visu steidzām iekopt, bet tagad nevienam vairs neko nevajag. Dēls dzīvo un strādā Kanāriju salās, meita – Rīgā. Ja gribat kaut ko fotografēt, tad no šitās vietas izskatīsies labi. Es jau pati arī daudz fotografēju, nedomājiet, ka neko no tās būšanas nesaprotu. Gribas jau iemūžināt, lai jauniem un dumjiem ir ko paskatīties uz to skaistumu, kas mums te ir. Visos gadalaikos kaut kas zied vai iekrāsojas. Bija jau daudz dažādu augu, bet kādi 20 ir iznīkuši,” steigšus stāsta Ilga.
Pie mājas stūra kā liels tumši zaļš paklājs saulē sildās klājeniskais kadiķis, aktinīdiju savās ziedu važās savažojis klematiss, ar jasmīnkrūmu augumā mērojas sūreņu krūms, krāšņumā ar citiem ziediem sacenšas studentu neļķes. Savdabīgu zaļgandzeltenu krāsu gammu veido skujeņi. “Vairs visu neiespēju. Daudzus krūmus vajadzētu apgriezt, bet tie tikai plešas plašumā un stiepjas garumā. Arī puķes vajadzētu pārstādīt, bet te ir tik cieta māla augsne. Ja nolīst lietus, tad kaut vai ķieģeļus var taisīt. Man nav pa spēkam visu pārstādīt. Nemūžam tādu darbu! Viss jau ir pāraudzis. Savulaik gan visus pie dobēm izliktos laukakmeņus, gan melnzemi maisu maisiem ar ķerru no malu malām savedu. Vai, kā man gan nepatīk lielīties!” izsaucas “Knapju” saimniece un aicina doties uz nelielo nojumi, kas radusi vietu kuplas liepas zaru paēnā un jau sadraudzējusies ar vīteņhortenziju. “Jums arī tā patīk? Nu tad pavasarī vajag braukt pakaļ pēc stāda! Te ir mana vieta. Vasarā, ja kāds kaimiņš grib mani satikt, lai nemeklē istabā, bet šite. Te es pinos augām dienām, lasu grāmatas, žurnālus un avīzes vai sēžu un domāju par dzīvi,” saka Ilga. Ejot garām puķu dobei, viņa pašķir flokšus, lai atklātu, kur paslēpusies meitas dāvātā roze. “Vai tad man bija prāts rozi šajā vietā stādīt, bet gribējās, lai to var pamanīt. Tagad nekā. Rozei taču vajag platību, bet es starp flokšiem iespiedu. Tie mācas virsū kā velli. Toties, kad zied dažādās krāsās, ir tik skaisti. Man visas puķes ir mīļas. Īpaši tās, kam balti ziedi, jo arī pati mīlu ģērbties baltās drēbēs,” priecājas Ilga.
Kad dobes apskatītas, saimnieces pavadībā ejam raudzīt vietu, kur pakalnā koku zaros iekārtas šūpoles, izbūvēts āra kamīns un ierīkota ugunskura vieta. “Bērni jau savulaik ierīkoja pat nelielu sporta laukumu, bet tagad visi ir projām. Vajadzētu jau visu tā rūpīgāk izpļaut, bet nav ne laika, ne spēka. Tos krūmus, kas aizēno skaisto skatu uz mazo spēkstaciju Gaujas ielejā, gan pati izcirtīšu. Esmu jau to arī agrāk darījusi, jo man vajag tā skaistā skata! Bez darba jau pie skaistuma netikt, ” apņēmīgi saka saimniece.
