Pirms kāda laika nācās novērot ne visai patīkamu skatu. Braucot pa Blaumaņa ielu, pamanīju divas pusaugu meitenes, kas ar saldējumiem un čipsiem rokās no veikala “Supernetto” puses steidzās uz regulējamās gājēju pārejas pusi.
Tā kā zaļais luksofora signāls pie šīs pārejas iedegas tikai tad, kad gājējs, pieejot pie luksofora, nospiež pogu, vēloties nokļūt ielas otrā pusē, to, protams, steidza darīt arī meitenes. Viss tiktāl būtu labi, prieks arī par to, ka meitenes neskrēja pāri ielai vienkārši tāpat, tikai lieta ir tāda, ka viena meitene šo luksofora pogu nospieda ne jau ierastā un cilvēkiem pieņemamā veidā – ar roku, bet gan ar kāju, jo rokas taču bija aizņemtas. Tāda, lūk, ir attieksme!
Jāatgādina, ka pirms kāda laika šī luksofora ieslēgšanas poga jau bija salauzta un iedzīvotājiem bija jārēķinās ar neērtībām, šķērsojot šo pāreju. Un šis tiešām nav vienīgais gadījums, kad tiek bojāts pilsētas un tādējādi arī visu mūsu kopīgais īpašums. Ļoti nepatīkami bija aplūkot sasistos autobusa pieturvietu nojumju stiklus, gadījies redzēt arī nolauztus kociņus, kas ir speciāli stādīti, lai priecē pilsētniekus, kā arī soliņus, kas izvietoti, lai ikviens varētu pasēdēt.
Mēs visi vēlamies dzīvot skaistā un sakoptā pilsētā, taču nemākam novērtēt to, ko citi cilvēki ir paveikuši, viņu ieguldīto darbu, arī līdzekļus, mēs nemākam novērtēt to, kas mums ir dots. Sabojāt, salauzt, sasist nav nekāda lielā māksla, bet vai šie lauzēji būtu gatavi arī paši paveikt ko labu un vērtīgu, kas pēc tam priecētu arī visus pārējos? Tas droši vien paliks neatbildēts jautājums.
