Dzimusi, augusi Litenē, skolojusies Cēsu mūzikas vidusskolā, Rēzeknes Augstskolā un Daugavpils Universitātē, strādājusi laikrakstā “Rēzeknes Vēstis”, iemīlējusi Latgali un latgaliešu valodu, tomēr pirms sešiem gadiem atgriezusies uz palikšanu dzimtajā pusē. Šodien Līgai Seikstai – Deksnei ir 39 gadi, viņa saimnieko savā lauku sētā “Raudupes”, mīl savu vīru Eināru Deksni, nododas literārajai jaunradei un savās mājās iztiek bez televizora. Līga ir iemantojusi slavu kā pirmā latgaliešu valodā sarakstītā erotiskā romāna “Reitišku mads” autore un pirmā autore mūsdienu Latvijā, kura savu dzejas krājumu “Herbārijs” sarakstījusi un izdevusi personīgajā rokrakstā.
– Jums ir zīmīgs māju nosaukums – “Raudupes”!
– Literātes cienīgs, vai ne? Tagad visi bezdarbnieki, kuriem nav ko darīt un kuri nezina, ko darīt, sauc sevi par brīvām radošām personībām. Viss kārtībā! Es savā sētā esmu uz kājām no sešiem rītā līdz tumsai. Nekad dzīvē pati neesmu meklējusi darbu. Tas pats mani atradis. Man joprojām “Rēzeknes Vēstīs” ir autorlappuse. Savulaik ar baudu gāju uz darbu pulksten 7.00 un nācu mājās no darba pulksten 22.00, un pa nakti vēl rakstīju. Visu dzīvē daru uz 100 procentiem. Līdz šim brīdim esmu nelabojama ideāliste. Vidējo aritmētisko man var nepiedāvāt pat sīkumos. Man vajag visu vai neko. Tikai tīrasiņu latvietim laba daudz nevajag un tas pats nāk ar gaidīšanu, bet mūsu ģimenē visiem asinis tik vien ir kā sarkanas (sarunā iesaistās E.Deksnis, teikdams, ka viņā rit arī poļu, bet Līgā – arī spāņu asinis). Bet man, piemēram, nav skaidrs, kā var savienot ģimenes dzīvi ar dzīvi pilsētā! Pilsētā dzīvokļu sienu biezums rada sajūtu, ka dzīvo skudru pūznī. Mūsu gulta ir blakus kaimiņu gultai. Pa vidu ir siena tikai dažu centimetru biezumā. Kaimiņi piedalās manā intīmajā dzīvē un otrādi! Tāpēc ģimeņu dzīve kļūst amorāla pašos pamatos. Mani nervi to neturēja – es godīgi atzīstos. Es gribēju nākt uz laukiem un atnācu! Dzīvoju pēc principa – man nav problēmu, man ir risināmie jautājumi; man nav sapņu, man ir realizējamie projekti. Līdz šim viss ir piepildījies. Ja rīt būtu jāmirst, ko es vēl vēlētos? Aiziet uz pirti un uzvilkt baltu kreklu – vairāk neko.
– Šīs ir jūsu dzimtas mājas?
– Tā ir tēva māsīcas māja. Pirms kara uzcelta klēts pārveidota par dzīvojamo māju ar virtuvi un vienu vienīgu istabu. Patiesībā dzīvojamo māju šajā lauku sētā savulaik bija paredzēts celt, bet nepaspēja. (E.Deksnis uzsver, ka blakus šai ēkai ir pirmskara laika kūts, kas celta no 40 centimetru baļķiem, tātad arī dzīvojamā māja bija iecerēta pamatīga.) Es šo vietu atceros no bērnības. Radiniece, kura šeit dzīvoja, bija man kā vecmamma. Klētī palikušas viņas mēbeles. Es neko nemetu ārā. Man gribas saglabāt šo atmiņu par manas bērnības paradīzi. Tā nu ir sajūta, ka mums ar vīru nav jāiet uz baznīcu, mēs tajā jau dzīvojam.
– Un kas ir kūtī?
– Mums ir četras kazas, kazlēni, vistas, truši, trīs kaķi un suns. Viņi palīdz apkārtnei neieaugt “džungļos”. Atliek divus gadus nenopļaut zāli, un māju vieta no ceļa vairs nebūs redzama! Esam cīnītāji. Ziemā cīnāmies ar sniegu, vasarā – ar zāli. Mājlopu esamība piešķir jēgu zāles pļaušanai. Ja no dārza arī kaut ko gribi, vajadzīgs mēslojums! Litenē mums ir balta smilts. Tajā izaug tikai tik, cik mēslojuma nav žēlots. Visu daru pati, visu protu. Vienīgais, ko vēl neesmu iemācījusies, vienlaikus pļaut zāli un ravēt dārzu. Bonuss – piens, olas, gaļa. Turklāt mājdzīvnieki lauku sētu krāšņo ne mazāk kā puķes. Dzīvniekus ir patīkami arī pakužināt. Taču rezultātā vasarā cilvēks ir tā nostrādājies, ka vakariņas vairs negribas. No bērnības esmu radusi strādāt laukos. Manā bērnībā mammai bija sešas slaucamās govis, vairāki nobarojamie buļļi. Sienu gādājām ar izkaptīm, ar grābekļiem. Biešu vagās gājām ravēt ar kapļiem rokās. Bet, kad negaidot nāca virsū salna, kartupeļus gājām rakt arī pa melnu tumsu, baterijas spīdinādami. Tāpēc mani tracina, ja šodien kāds saka, ka laukos dzīvot ir grūti. Vienīgā problēma – ir darbi, kurus viena ģimene saviem spēkiem nespēj paveikt tādos tempos kā vajadzētu. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu labas attiecības ar kaimiņiem. Litenē šajā ziņā viss ir kārtībā. Tā ir pagasta infrastruktūras “odziņa”. Litenē ir kolosāli cilvēki, ar kuriem visu var sarunāt. Ja iebrauksi grāvī, pusstundas laikā atradīsi, kas tevi no tā izvilks.
– Un kad jūs atpūšaties?
– Laukos ko darīt ir visu vasaru līdz novembra vidum. Tad līdz Ziemassvētkiem mājās sākas lielā mazgāšana. Un tad līdz janvāra beigām varu mierīgi pagulēt, pa vidu izstaigājot kūti, pagrabu, kurinot krāsni un uztaisot ēst.
– Zinu, ka jūs esat erotiskā romāna “Reitišku mads” autore!
Tas ir absolūti autobiogrāfisks romāns, kas tapa sadarbībā ar manu pirmo vīru Oskaru Seikstu, ar kuru esam labi draugi arī tagad. Romāns ir izdots 2000.gadā latgaliešu valodā. Šī grāmata tapa, lai divi cilvēki tiktu vaļā no tām emocijām, kas viņos bija no iepazīšanās brīža līdz kāzām. Tie bija trīs gadi. Brīvā apziņas plūsma. Postmodernisms. Strukturālisma iezīmes. Samudžināts teksts, daudz mākslīgu literāru veidojumu par prieku kritiķiem un par sodību lasītājiem. Romāns ir pārtulkots arī latviski, bet man vienkārši nav laika aiziet uz tipogrāfiju un piedāvāt to iespiest. Romāns ir tapis ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Taču arī latviski šā romāna teksts nebūs vienkārši lasāms. “Lata romāna” cienītājiem neiesaku pat rokā ņemt un galvu lauzīt. Vakarā pirms gulētiešanas šo grāmatu lasīt arī nevajag.
– Jums ir arī dzejas krājums “Herbārijs”!
– Tas tapa 2011.gadā piecos eksemplāros, katrs – autores rokrakstā. Patiešām ar manu roku rakstīts! Grāmatai ādas iesējumu un dizainu veidojis mans vīrs Einārs Deksnis. Visi “Herbārija” izdevumi satura ziņā ir identiski, atšķiras vienīgi sudraba (patiešām īsta – red.) ziedlapiņu skaits uz katras grāmatas vāka. Viens “Herbārija” eksemplārs atrodas Gulbenes bibliotēkas lasītavā, viens – Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krātuvē. Tur mans “Herbārijs”, starp citu, ir vienīgais dzīvā autora izdevums. Man bija svarīgi laist klajā šo grāmatu kā dabas parādību. Kad es gāju skolā, man mācīja glītrakstīšanu. Es to varu! Mēs to varam! Tas ir risinājums! Vai tad labāk ir autoram iet ar pastieptu roku un lūgt ziedot naudu dzejas krājuma iespiešanai tipogrāfijā?
– Kur ņemat tematus rakstniecībai? Tikai no sevis?
– Man vajag vienu konkrēto lasītāju – mūzu -, kuram es rakstu. Tas ir ļoti personīgi. Tās ir kā mīlestības vēstules. Man vajag, lai tas otrs cilvēks šajā procesā piedalās vismaz emocionāli. Ja pēc tam šis cilvēks vēl pasaka, ka uzrakstīto vajag arī publicēt, man nav žēl. Rakstu es viegli un bez melnrakstiem. Taču rakstu tikai rokrakstā. Literatūra tomēr ir māksla, un tā nedrīkst smirdēt pēc sviedriem. Smagi ir zemi rakt, zāli pļaut, mēslus vest, bet kas ko nenoturēt rokā dažus gramus smagu pildspalvu!
– Lai rakstītu, ir jāmīl?
– Tas ir pilnīgi dabisks ikdienas stāvoklis. Mīlestība ir materiāls. Tās ir jūtas, ar kurām var strādāt, kuras var racionāli izmantot. Tas ir ārkārtīgi liels radošs spēks. Latviešu klasiskajā literatūrā unikālākais attiecību modelis ir dienesta romāns. Bez tā nevarēja iztikt tipiskā Latvijas laiku sētā 19.gadsimtā! Ne jau jūtas un kaislības ir būtiskākas, bet tas, ka cilvēki viens bez otra nevarēja uzturēt savu dzīvi. Toreiz tas bija tāds pats kopīgs uzņēmums, kā šodien daudziem ir zemnieku saimniecība vai bizness. Kas šajās attiecībās ir tikumi? Tā ir profesionālā kvalitāte! Pat cilvēka izskats lielā mērā izsaka to, vai viņam šāda kvalitāte piemīt.
– Kas jums šodien Latvijā sāp?
– Patērējoša nabadzība. Diemžēl visā Eiropā nabadzība ir patērējoša. Tomēr mūsu senči, izjuta, ka nabadzība var būt ārkārtīgi radoša. Svarīgi, lai jebkurā situācijā cilvēks mīlētu savu darbu neatkarīgi no samaksas un rentabilitātes.
