Mūsdienās cilvēki nereti ir spiesti strādāt pāri saviem spēkiem, lai nopelnītu sev iztiku. Rezultātā rodas spēku un enerģijas izsīkums. Visam pāri veļas bezcerības vilnis. Šādi apstākļi veicina rietumvalstīm tik pazīstamo izdegšanas sindromu. Psihoterapeiti uzskata, ka tas ir fiziska un garīga izsīkuma stāvoklis. Rodas emocionāli liels nogurums. Cilvēks kļūst sarūgtināts, īgns, nervozs, viegli aizkaitināms. Savukārt fiziskais nogurums, pareizāk sakot – pārgurums, mazina cilvēka aizsargspējas un izraisa biežas saaukstēšanās slimības.
Rodas miega traucējumi un sāpīgas sajūtas ķermenī. Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docente Maija Ancāne uzskata, ka tam par iemeslu ir arī biežās iedzeršanas. Citiem cilvēkiem rodas vēlme biežāk iepirkties, iesaistīties mīlas dēkās. Dažiem atkal negribas nekur iet, pazūd interese par visu dzīvi. Bezcerības un bezpalīdzības sajūtas dēļ cilvēkiem ir grūti meklēt palīdzību. Tā vietā, lai atpūstos, sevi pasaudzētu, cilvēks nododas darbam vēl vairāk. Taču nauda iztērēto enerģiju nekompensē. Docente domā, ka izdegšanas sindromam visvairāk ir pakļauti jaunie speciālisti un cilvēki, kas sāk strādāt jaunā darbavietā un vēlas sevi pierādīt. Izdegšanas sindromu veicina neskaidra sociālā loma, piemēram, ja cilvēks dara divus darbus – pa dienu strādā birojā, bet vakarā uzkopj telpas. Visvairāk izsīkumam pakļauti cilvēki, kas palīdz citiem. Cilvēks nav mašīna. Orientēšanās tikai uz darbu atriebjas. Depresija, dažādas nervu slimības biežāk piemeklē tos, kas neprot izlādēt savu sasprindzinājumu un nespēj sev sagādāt prieku. Pārguris cilvēks nevar nevienam vairs palīdzēt. Tas nav egoisms vai patmīlība, tikai pienākums pret sevi. Pēc tam par ģimeni un draugiem. Lai sevi nenovestu līdz izsīkuma sindromam, svarīgi nepatērēt vairāk spēka un enerģijas, nekā uzņemts. Nepieciešams saglabāt līdzsvaru starp darbu un atpūtu. Tas nozīmē īstajā brīdī pateikt “nē, es to neuzņemšos’’. No savas pieredzes zinu, ka tas ir ļoti grūti. Tāpat no izdegšanas sindroma pasargā doma par labi padarītu darbu. Mazāk nogurdina sirdij tīkams darbs. Mūsdienās arī tas paliek liels retums. No izdegšanas sindroma vairāk pasargāti cilvēki, kuriem piemīt prasme kontaktēties ar citiem, pietiekami augsta pašvērtības apziņa un pozitīva attieksme pret dzīvi. Docents psihoterapeits Juris Batņa uzsver, ka ļoti svarīgi ir prast sabalansēt darbu un atpūtu. Piemēram, pastaigas svaigā gaisā, nopēršanās pirtī, brauciens ar velosipēdu. Adīšana, dziedāšana korī vai kāda cita nodarbošanās, kas nav saistīta tiešo maizes darbu. Arī negatīvās emocijas bēdas nevajag uzkrāt sevī, bet gan “izrunāt laukā’’, dalīties savās izjūtās ar tuviniekiem, draugiem, ārstu. Ieguvēji ir arī tie, kuri nezaudē humora izjūtu. Tātad, lai neizdegtu kā svece, būtu jāstrādā ar mēru, lai vieta būtu arī atpūtai.
