Nesen internetā izlasīju ļoti aizkustinošu stāstu par to, ka Krievijā kāds bezatbildīgs saimnieks savu suni esot atstājis ielas malā un veselu mēnesi (!) kucēns turpat viņu uzticīgi gaidījis atpakaļ. Komentētāji gan apšauba, vai tieši tā šis nepatīkamais atgadījums ir norisinājies, bet, lai kā tur arī patiesībā būtu noticis, laikam ne tikai man sirds sažņaudzas, lasot šāda satura notikumus.
Cik ļoti jābūt cietsirdīgam, nežēlīgam un bezjūtīgam cilvēkam, lai šādi izturētos pret dzīvu būtni, un tajā pašā mirklī, cik apbrīnojama ir dzīvnieka uzticība, lai arī tas, kā šajā gadījumā, ir ticis nodots. Viedais vīrs Konrāds Lorencs ir teicis, ka nav tāda solījuma, kas kaut reizi nebūtu lauzts, izņemot suņa uzticību cilvēkam.
Pozitīvā īpašība uzticība noteikti piemīt mūsu četrkājainajiem draugiem, bet cik uzticīgi ir cilvēki un ko katram no mums īsti nozīmē jēdziens “uzticība”, un vai ikdienas steigā par to vispār aizdomājamies? Cik uzticīgi mēs esam paši sev, draugiem, apkārtējiem cilvēkiem, uzticīgi saviem mērķiem, solījumiem, sapņiem, idejām, attiecībām…Tas noteikti atklājas ikdienas pārbaudījumos un situācijās. Atliek vien pārbaudīt, paskatīties un izvērtēt. Ja, protams, ir vēlme vispār to darīt.
Man ļoti patīk šāds salīdzinājums, jāatzīst gan, nezinu, kurš to ir teicis, ka uzticība ir kā papīrs, ja tas vienreiz tiek saburzīts, tas nekad vairs nebūs tik perfekts, kā bija iepriekš. Ar šiem vārdiem ir trāpīts tieši mērķī. Šim salīdzinājumam es pilnībā piekrītu. Zaudētu uzticību iegūt otrreiz ir ļoti grūti, pat neiespējami.
