Aizkraukles rajona Skrīveru pagastā netālu no pagasta centra atrodas Skrīveru kalns. Stāvot tā virsotnē, paveras plašs skats uz Daugavu, Jaunjelgavu un Sērenes mežiem.
Aizkraukles rajona Skrīveru pagastā netālu no pagasta centra atrodas Skrīveru kalns. Stāvot tā virsotnē, paveras plašs skats uz Daugavu, Jaunjelgavu un Sērenes mežiem. Kopsaimniecības laikā pirms 11 gadiem te bija nomaļš, visu aizmirsts un aizlaists lauks, kurā ziedēja un nokalta ušņu, māllēpeņu, vībotņu un citu savvaļas kultūru audzes. Dažkārt tām pa vidu kādam izdevies saskatīt arī pavasarī iestādītos kartupeļus.
Tikai 1991.gadā, kad šo lauku – vairāk nekā septiņu hektāru platībā – īpašumā ieguva pensionēti lauksaimniecības zinātņu doktori Māra un Jānis Vaivari, tas atguva otro elpu, bet saimniecības nosaukums “Ragāres” liek aizdomāties par rakstnieces Ilzes Kalnāres varoņiem. Arī rakstniece dzīvojusi mājās ar šādu nosaukumu un katru rītu gājusi lejā uz Daugavu, līdz pienācis brīdis, kad sācies mokpilnais ceļš uz Sibīrijas plašumiem.
“Vēl neesam izpētījuši, kur vijušās takas, pa kurām viņi te staigājuši, bet par to, ka šo skaistumu, uz kalna stāvot, skatījuši tāpat kā mēs, esam pārliecināti,” saka “Ragāru” saimniece Māra Vaivare.
Cenšas būt racionāli
Māra un Jānis darbošanos “Ragārēs” sākuši no nulles. Līdz šim brīdim viņi dzīvo pašu celtā pirtiņā. Vienīgi bargajam saimniecības sargam uzbūvēta pamatīga suņu būda. “Nauda vajadzīga daudz vērtīgākām lietām nekā lepnas mājas būvei,” saka Māra, bet saimnieks iedarbina žiguli, lai brauktu uz “tehnisko apskati”. Tā Jānis joko pirms došanās pie ārsta. Neīstajā laikā viņu uzmeklējusi nelūgta kaite.
“Mūsu saimniekošanas princips ir pārdomāti izmantot katru zemes pēdu, jo ar septiņiem hektāriem nepietiek, lai sacenstos ar lielsaimniekiem. Jo mazāka saimniecība, jo pašiem sevī jārod vairāk spēka rosīties. Jāizrēķina, cik daudz iespējams nopelnīt no katra kvadrātmetra,” Māra skaidro pieredzi. Kā baltas kupenas zied ābeles. “Tie, kas domā, ka pietiek kociņu iestādīt un tad var gaidīt ražu, nav īsti saimnieki. Tāpat kā cilvēkam, arī kokam un augam vajadzīga mīlestība, bet tā sākas ar labas augsnes sagatavošanu,” viņa saka un iegriežas baltajā ziedu alejā.
Pa zemi jāstaigā basām kājām
Māra nebaidās, ka kalngalā staigā vējš, ka aizņemtībā piemirstas apaut kājas, jo tikai tā iespējams izjust, cik rosīga var būt zeme. Saimnieki ar to cenšas sadzīvot, ar katru augu un koku sarunājoties kā ar draugu, jo īsti augļkopji vienmēr sajūt, kas notiek zemes dzīlēs. “Ragārēs” skatītais liecina, ka te ik solim un lāpstas dūrienam ir zinātniska pieeja. Nedzīvo augsni te ielabo ar sarkano āboliņu, kam ir dziļa sakņu sistēma. Kompostu te neveido tikai no lapām, zāles un kartupeļu mizām, bet piesaista bioloģiskos preparātus. “Kopš pirmās dienas, kad sākām saimniekot, neesam izmantojuši nevienu ķimikāliju, kas līdzvērtīga indei. Dabā viss ir līdzsvarā. Nopļaujiet zāli starp augļkokiem, lai putniem vieglāk sameklēt kukaiņus, un kaitēkļu būs mazāk. Saudzējiet mārītes, kas ir lielākās laputu ienaidnieces, mulčējiet augļukoku un krūmu saknes. Tā pasargāsiet tos no kraupja,” Mārai padoms rodams ik uz soļa.
Patīk augi, kas dod prieku
“Ja Māra dodas uz botānisko dārzu, tad mājās atgriežas ar tik smagām somām, ka rokas novilktas līdz zemei. Vienmēr noskata kaut ko jaunu un interesantu,” to teikdams, Jānis liek nojaust, ka arī pašam tīk kavēties pie augiem, kas bez saimnieciskas vērtības liek priecāties saimnieka skatam. Tā no botāniskā dārza uz “Ragārēm” atceļojuši arī aktinīdiju stādi, kas šodien veido augstu dzīvžogu augļudārza vienā daļā.
Vispirms veidojuši klanus
“Aktinīdiju dzimtene ir tropiskās Āzijas un Amerikas zemes. Mēs to pavairošanu veicām ar sēkleņiem, veidojot ražīgus kivi klanus. Aktinīdija ir krūmveida liāna ar spirāliski sakārtotām, vasarzaļām, vienkāršām lapām un slēptiem pumpuriem. Ģintī ir 36 sugas. Mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotākā un ziemcietīgākā ir Mandžūrijas jeb parastā aktinīdija, kas, augot 50, pat 70 gadus, sasniedz piecu līdz septiņu metru augstumu. Tā zied jūnijā, jūlijā ar baltiem ziediem. Retāk sastopami gaiši sārti ziedi,” ar svešinieci iepazīstina Māra un mudina lūkot, kur lapās paslēpušies ziedpumpuri. Katrā no tiem viņa skata kivi auglīšus, kas ir aromātiski un satur pilnu vitamīnu kompleksu, bet cilvēka organismā darbojas kā spēcīgi kaitīgo vielu neitralizētāji. Izrādās, ka aktinīdiju augļos ir desmit reizes vairāk C vitamīna nekā citronos. To sastāvā ir arī desmit procenti cukura.
Audzē līdzīgi vīnogām
Ziemeļu kivi var audzēt līdzīgi vīnogām. Tos stāda arī ziemeļu un austrumu pusē. “Ragāru” dārzā tās labi jūtas un apveltī ar lielu kivi ražu, augdamas starp augļu kokiem, tāpēc Jānis piemetina, ka to nevajagot uzlūkot par labāko piemēru. Savukārt Māra iestarpina, ka aktinīdijām nepatīk sausums, tāpēc sausā un karstā laikā nevajag žēlot ūdeni. Ražu viņa novāc tad, kad ikviena kārtīga saimniece ziemas krājumus papildina ar kompotiem un ievārījumiem, – augustā un septembrī, jo ziemeļu kivi labi garšo gan svaigā veidā, gan kompotā un ievārījumā. Kad bija iespēja nogaršot, nespēju atturēties un vienas vietā izēdu trīs tējkarotes ar kivi ievārījumu. No kivi var gatavot arī sulu un tos žāvēt. No viena kivi krūma iespējams novākt trīs līdz piecus kilogramus auglīšu. Tie jānovāc trīs līdz piecas dienas pirms pilngatavības, jo gatavi augļi ātri nobirst. Tikai jāatceras, ka cilvēki nav vienīgie, kam garšo nelielie augļi. Tos iecienījuši arī putni. Savukārt kaķiem garšo jaunie augu dzinumi. Tiem var kaitēt arī pavasara salnas. Ja tā sasniedz mīnus trīs grādus, lapas brūnē un nobirst, bet jaunie dzinumi un ziedi iet bojā. Rudenī, ja aktinīdijas pastiepušās, tās var nepieliekt, bet jaunie dzinumi jāpiesedz ar kūdru vai trūdzemi.
Augs, kas pakļaujas veidošanai
Aktinīdijas, ja tās audzē vertikālā formā, var veidot visu veģetācijas periodu. Dzinumus virza vēlamā virzienā un galotņo, tādējādi ne tikai ierobežojot to garumu, bet veicinot nobriešanu. Lai aktinīdijas augtu vertikāli, tām vajadzīgi balsti, kam vispiemērotākie ir mizoti apaļkoki vismaz septiņu centimetru diametrā. Par balstu noderēs arī šķūņa vai citas ēkas siena. Var izmantot arī divus stabus un starp tiem nostiept stiepli, lai gan pierādījies, ka augiem tīk balsti no dabīga materiāla. Balstus parasti orientē no austrumiem uz rietumiem. Pavasarī izvēlas vienu dzinumu, ko virza vertikāli balstam, veidojot galveno stumbru, kas veģetācijas laikā sasniedz divu, pat trīs metru garumu. Pēc gada no galvenā stumbra izaug sānu dzinumi. No tiem atkal izvēlas pāris spēcīgākos un veido horizontāli uz pretējām pusēm. Galveno stumbru Māra iesaka mainīt ik pēc četriem, pieciem gadiem.
Sievišķajam vajadzīgs vīrišķais
Māra stāsta, ka aktinīdija ir divmāju augs, tāpēc, lai iegūtu lielāku ražu, pie četriem, pieciem augiem ar sievišķiem ziediem jāpiestāda viens augs ar vīrišķiem ziediem. “Vai tad veltīgi dots tik skanīgs nosaukums aktinīdija, bet otrs – kivi. Tas vien liecina, ka sievišķajam vajadzīgs vīrišķais. Kas ir sieviete bez vīrieša un otrādi,” Jānis ir klāt ar savu joku. Māra pārliecinājusies, ka, audzējot augus tikai ar sievišķajiem ziediem, arī var novākt labu ražu, jo tiem ir dažādu tipu ziedi. Daļai no tiem ir putekšņlapas, kas nepieskaras drīksnai. Šiem ziediem ziedputekšņi ir sterili, un saskarē ar otra veida ziediem notiek apaugļošanās. Aktinīdijas var pavairot veģetatīvi ar spraudeņiem, kā arī ar noliektņiem. Tos no mātes auga atdala trešā gada pavasarī.
Aktinīdijas ir kā sūcpapīrs
Izrādās, ka aktinīdiju augļi uzsūc dažādu vielu smaku, tāpēc tās Māra iesaka uzglabāt tīrā, sausā un labi vēdināmā telpā. “Arī mitrumā aktinīdijas kļūst ūdeņainas, mīkstas un zaudē tipisko aromātu un garšu, tāpēc mans padoms ir tās iespējami vairāk lietot svaigā veidā kā desertu kopā ar saldējumu, putukrējumu vai kā citādāk,” Māra dod padomu, piebilstot, ka abi ar Jāni iecienījuši aktinīdiju ievārījumu, kas ir zeltīti brūnā krāsā ar saldskābenu garšu. Ievārījuma pagatavošanai Māra izvēlas negatavas, bet jau mīkstas aktinīdijas. Tās nomazgā un liek verdošā cukura sīrupā (uz kilogramu augļu ņemot kilogramu cukura un no 100 līdz 120 gramiem ūdens). Sīrupā viņa tās vāra no trīs līdz piecām minūtēm, tad noņem no uguns un ļauj kādu laiku pastāvēt, kamēr aktinīdijas piesūcas ar sīrupu un nogrimst. Tad tās vāra 20 minūtes uz nelielas uguns. No aktinīdijām var gatavot arī garšīgu un aromātisku kompotu ar nelielu cukura daudzumu. “Cik saimnieču, tik recepšu, tāpēc katrai noteikti no aktinīdijām gatavotais ievārījums garšos mazliet citādāk,” iedrošina Māra Vaivare.
