Kad gaiss sāk smaržot pēc piparkūkām un mandarīniem, ir klāt miera un labsirdības piepildītais Ziemassvētku laiks. Pa baltu sniega taku eju pretim Ziemassvētkiem tumšzaļās egles zaros kā mirdzošas zvaigznes iekarot cerības un…
Pukojos, ka tik daudz vēl ir palicis nepadarīta, lai gan saprotu, lai arī cik ļoti mēs gribētu visu paveikt un sasniegt, tas nav mūsu spēkos. Varbūt nemaz nevajag vainot laika straujo ritējumu, varbūt mēs paši sevi pārāk ātri dzenam uz priekšu, aizmirstot katru dienu izdzīvot ar prieku un pateicību, nemitīgi gaidot, ka jābūt vēl kaut kam daudz labākam.
Laikam tā ir cilvēka būtība, ka arī tad, ja ir labi, viņš vēlas, lai būtu vēl labāk. Ja tā nav, mēs ļaujamies kurnēšanai, ka atkal kāds kaut ko nav paveicis tā, kā mums gribētos, lai gan šādos brīžos daudz labāk būtu padomāt, ko mēs paši darām, lai būtu labāk. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgiem. Tas nekas, ja gadās arī slikti brīži, jo bez tiem mēs neprastu novērtēt labos. Novērtēsim arī cilvēkus, kuri ir mums blakām! Kāda angļu rakstniece ir teikusi, ka Ziemassvētku ideja būtībā ir ļoti vienkārša: “Ziemassvētkos mēs nekad neesam vieni. Lai kur mēs šajā vakarā arī atrastos, noteikti būs kāds, kurš savās domās sūtīs laba vēlējumus.”
Šajā laikā mēs visi esam ceļā uz jaunām cerībām un labākiem laikiem, uz laimi un prieku, bet šis ceļš tikai tad būs līdzens, ja piedosim tiem, kas darījuši mums pāri, ja atvērsim durvis tiem, kas savējās mūsu priekšā aizvēruši, ja pateiksim kaut ko labu tiem, kas mūs nolieguši. Uzsmaidīsim cits citam, jo smaids neko nemaksā! Tas ilgst tikai īsu brīdi, bet dažkārt to atceramies visu mūžu. Vēlēsim cits citam mīlestības un miera pilnus Ziemassvētkus!
