Muižu spožums vai posts?

Sarmīte Dundure: “Muižas kā jebkurš kultūras mantojums ir ļoti vērtīga mūsu vēstures daļa. Es neuzskatu, ka tā jānolemj iznīcībai.”

Gulbenes novadā tāpat kā visā Latvijā joprojām ir daudz piļu un muižu. Tās ir gan valsts un pašvaldības īpašumi, kā arī pieder privātpersonām. Ir muižas, kuras grimst nebūtībā, ir, kuras sagaidījušas atjaunošanu, par ko priecājas apmeklētāji, jo muižas ir populārs tūristu apskates mērķis.

Citādu viedokli pauž novadpētnieks Jānis Zvaigzne no Litenes, kurš mudina atcerēties par muižniecības vēstures tumšo pusi.

Nav jāatjauno

J.Zvaigzne “Dzirkstelei” raksta: “Plašsaziņas līdzekļos, tajā skaitā arī mūsu “Dzirkstelē” bieži lasām par Latvijas muižām, par to kungu mājām. Fotogrāfijās skatām labi saglabājušās, ļoti veiksmīgi atjaunotas, arī sagruvušās. Apbrīnojam seno arhitektu gara lidojumu, īpašnieku gaumi, mākslinieciskumu telpu izkārtojumā, lielu greznumu. Apbrīnojam arī piļu atjaunotāju uzņēmību. Visā Latvijā mūs šodien priecē latviešu zemnieku stādītie parki, daudzie liepceliņi visas Latvijas malās, koku alejas no muižas uz muižu. Taču tūkstošiem latviešu tautas dziesmu muiža nav skaista, to nolād,” teic J.Zvaigzne.

Viņš uzskata, ka Latvijā šobrīd valda muižu kults. “Apmeklēt pēc iespējas vairāk muižu ir gluži vai goda jautājums. Taču tautas mūžīgajā vēsturiskajā apziņā saglabājams stāsts par mūsu senseno senci, mūsu tautas brāli vācu muižās daudzajos gadsimtos, par latviešu zemnieku muižā,” uzsver J.Zvaigzne.

Viņš piemin ekstrēmus uzskatus, ko paudis publicists Vilis Vītols: jāļauj laika gaitā sagrūt mūsu tautas ilgo gadsimtu apspiedēju un verdzinātāju mitekļiem. Tās nav jāatjauno.

Paverdzināja vietējos ļaudis

Arī interneta vietnē “sarkanakmens.wordpress.com” pausts publisks, bet anonīms viedoklis, ka “muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves”.

“Muižas tika būvētas no naudas, ko muižnieki ieguva, tirgojot izejvielas, piemēram, graudus, kas tika ražotas ar dzimtcilvēku rokām. Izejvielu cenā neietilpa darbs par šīs izejvielas ražošanu, jo dzimtcilvēki strādāja bez maksas. Tas nozīmē, ka milzīgo peļņu muižnieki guva tāpēc, ka, nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev, kas nebūtu iedomājams tajā pašā laikā, piemēram, ja viņi algotu vāciešus. Par to naudu, kas netika maksāta dzimtcilvēkiem, viņi nevarēja sūtīt uz skolu savu bērnus, viņi nevarēja nodrošināt tā laika medicīnu, viņi nevarēja pietiekami labi nodrošināt savus dzīves apstākļus, nevarēja pilnvērtīgi ēst un galu galā viņi nevarēja izvēlēties savu nodarbi, tādējādi bieži mirstot jauni no kaitīgā darba un milzīgām pārslodzēm. Tāpēc atgādināšu visiem sapņotājiem: jūs tajā laikā dzīvotu kopā ar vēl kādiem astoņiem cilvēkiem baļķu mājā ar maziem logiem un gultām, pilnām ar blaktīm, slimotu ar visādām kaitēm un būtu viens no trīs bērniem, kuri izdzīvoja, pretēji sešiem, kuri nomira dzemdībās vai neilgā laikā pēc tam. Jums nebūtu tiesību pat pārvietoties ārpus noteiktas teritorijas bez muižnieka atļaujas, bet visi jūsu bērni kļūtu automātiski par muižnieka īpašumu un viņš varētu ar viņiem izrīkoties, kā vēlētos, piemēram, pārdot kā lētu darbaspēku.”

Mainījušies laiki, bet ne situācija

Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs, atbildot uz interneta vidē izskanējušajiem un arī J.Zvaigznes argumentiem, uzsver, ka Latvijas muižu vēsturē tik tiešām ir bijušas arī ļoti skarbi muižnieki un muižas, kurās bijuši skarbi darba apstākļi latviešiem, taču tāds liktenis nesaistās ar vairumu muižu Latvijā. Viņš atgādina, ka arī mūsdienās ne visiem cilvēkiem patīk savi darba devēji un atalgojums, līdz ar to šādi argumenti nav attiecināmi tikai uz kādu konkrētu laika posmu. Viņš atzinīgi vērtē kultūras mantojuma saglabāšanu un kā vienu no veiksmīgākajiem piemēriem Gulbenes novadā min Stāmerienas pili.

“Daudzi atceras šo būvi sliktā stāvoklī, taču šobrīd tā ir veiksmīgs Latvijas historisma paraugs. Latvijā šādu piļu ar neorenesanses stilu ir ļoti maz. Arī pats saturs, kuru veido un pie kura strādā pils komanda, ir ļoti daudzveidīgs. Arī filmu industrijas pārstāvji izvēlas šo vietu, kur filmēt dažādas filmas,” norāda R.Grinbergs.

Viņš piemin arī Stāmerienas muižkungu izglītotību un devumu arī sabiedrībai, ko novērtē arī mūsdienās. Kā zināms, Stāmerienas baronese Aleksandra fon Volfa savas dzīves laikā kļuva par ievērojamu psihoanalītiķi, bet, sākoties 2. pasaules karam, pārcēlās uz dzīvi Itālijā. Aleksandras otrais vīrs Džuzepe Tomazi di Lampedūza – itāļu rakstnieks, pasaulslavenā romāna “Gepards” autors, 20.gadsimta 20., 30.gados vairākkārt viesojās Stāmerienā.

R.Grinbergs uzsver, ka cer arī uz turpmāku Stāmerienas pils sadarbību ar Itālijas vēstniecību, tas ļautu attīstīt starptautisko sadarbību un sniegtu artavu visā novada attīstībā un tā atpazīstamībā. “Tas ir veids, kā pacelt Stāmerienas pili arī Eiropas līmenī,” teic R.Grinbergs.

Varam izmantot kāda cita radītās vērtības

Vecgulbenes muižas oranžērija būvēta ap 19.gadsimta vidu kā viena stāva ēka ar tornīšiem ēkas galos un vidū. Ēkā bijis iekārtots ziemas dārzs. 20.gadsimta 20.gados ēka pārbūvēta, pielāgojot to miertiesas vajadzībām. Kopš 2001.gada tur atrodas Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs.

Muzeja direktore Valda Dārgais uzsver, ka muižu ēkas ir saglabājamas kaut vai infrastruktūras nozīmē. “Muižas parasti tika izvietotas visskaistākajās, visgleznākajās vietās. Mēs varam izmantot kāda cita radītās vērtības. Ir gadījumi, kad kādas ēkas pastāvēšana tiek apšaubīta, bet arhitekti uzsver, ka šīs ēkas ir būves. Ja tās ir saglabājamo ēku statusā un ja tās ir vērtīgā vietā, kāpēc gan šīs būves jaukt nost? Tas ir resurss. Vai mēs esam tik bagāti, lai celtu šo būvju vietā ko no jauna?” uzsver V.Dārgais un atzīst, ka vēsture nav vērtējama tikai negatīvās krāsās. “Daudzi muižnieki atbalstīja latviešu mācību procesu. Ja muižnieks saprata, ka viņam ir nepieciešami izglītoti cilvēki, kuri vada muižu, vai arī mākslinieki, viņi ieguldīja šo cilvēku izglītībā,” pauž V.Dārgais.

Ēkas ir jāsaglabā

Muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ineta Bauere uzsver, ka sarunas par muižu neatjaunošanu vai nojaukšanu pastāvējušas jau 30.gados. “Arī pēc 1934.gada apvērsuma Ulmanis gribēja nojaukt visu Vecrīgu un būvēt jauno pilsētu,” saka I.Baumane.

Jāatzīmē, ka 1936.gada pašvaldības darbinieku sanāksmē Kārlis Ulmanis vērsās pie klausītājiem ar uzrunu par to, ka Vecrīgā būtu jānojauc vecais mantojums. Pēc Ulmaņa uzrunas tribīnē kāpa Rīgas pilsētas mērs Roberts Liepiņš, kas paziņoja, ka vecajam un nederīgajam, un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām, laukumiem. Ideālās valsts vārdā teju nekavējoties un neuzklausot sabiedrības viedokli, sākās sistemātiska Vecrīgas namu jaukšana. Kopumā no 1935. līdz 1938.gadam Vecrīgā nojauca 42 dzīvojamās ēkas un 28 saimniecības ēkas.

“Pasaulē nekas nav balts un melns. Protams, ir vēstures daļa, kura cilvēkiem tika uzspiesta, taču kultūras mantojums ir arī ar zināmām mākslas vērtībām. Es uzskatu, ka ēkas ir jāsaglabā, tas ļauj izprast arī pagātni. Neviens no šīs vēstures daļas neslēpjas, par to tiek runāts, bet cilvēki muižas vairāk aplūko kā mākslas vērtības ar kultūrvēstures vērtībām, kādas tajās atrodas,” saka I.Bauere.

Atklājas aizvien jaunas bagātības

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore Sarmīte Dundure uzsver, ka Latvijā daudzas muižas ir gājušas zudībā, taču šīs ēkas ir vērts atjaunot.

“Muižas, kā jebkurš kultūras mantojums, ir ļoti vērtīga mūsu vēstures daļa. Es neuzskatu, ka tā jānolemj iznīcībai. Muižas ir arī ļoti skaistas kultūrvēsturiskās ainavas sastāvdaļa,” teic S.Dundure un uzsver, ka muižu iznīcināšana un aizlaišana postā sākās jau 1905.gadā un izteikti līdz ar agrāro reformu.

“Tas bija drastisks pavērsiens vēsturē, kurš muižu pastāvēšanai pārvilka strīpu. Arī padomju laikos ēkām, kuras palika tukšas, tika nozīmēts neatbilstošs pielietojums. Labākajā gadījumā muižās ierīkoja skolas, taču šīs ēkas nebija paredzētas tik daudziem cilvēkiem un dažas no ēkām nemaz nav paredzētas tādai slodzei. Skolas vismaz ik pa brīdim šajās ēkās ko remontēja. Šobrīd ir ļoti daudz muižu, kurām ir nepieciešama atjaunošana. Muiža nav tikai kungu māja vai pils, tas ir vesels komplekss ar saimniecības ēkām, kurām arī nepieciešami īpašnieki,” teic S.Dundure un uzsver, ka vislabākais risinājums muižu atjaunošanā saistās ar cilvēku piekļūšanu muižai un tās teritorijai.

“Gribētos, lai arī sabiedrība redz šo bagātību, jo pilis un kungu mājas, kuras cilvēki gan kļūdaini dēvē par muižām, ir bagātas arī ar ļoti vērtīgiem interjeriem. Tāds stāsts saistās arī ar Beļavas kungu māju, kurā atklājas aizvien jaunas bagātības. Mēs bieži vien pat neapzināmies, kādas vērtības šīs ēkas slēpj,” uzsver inspektore.

SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.