Vakar Latvija pēdējā gaitā pavadīja leģendāro aktrisi Veltu Līni. Protams, aktrises mūžs ir bijis ražens un bagāts, lai Dievs dod mums katram tādu dzīvi nodzīvot, bet ir tāda skumja sajūta.
Tāpat man vienmēr ir skumji, skatoties…
Tāpat man vienmēr ir skumji, skatoties vecās, labās latviešu filmas. Vakar, piemēram, skatoties “Vella kalpus”, pieķeru sevi pie domas, skaitot, cik no leģendārajiem filmas varoņu atveidotājiem vairs ir starp dzīvajiem. Bieži, ieraugot kādu no leģendārajiem, populārajiem aktieriem vai mūziķiem šodien medijos, nodomā, kā laiks iet, atstājot savas pēdas, protams, vienlaikus saprotot, ka pats jau arī jaunāks nepaliec 🙂
Jā, mana paaudze ar šiem populārajiem aktieru veidotajiem tēliem, mūziķu balsīm televizorā vai radio izauga, šie cilvēki bija autoritāte un tie veidoja tevi kā cilvēku, jo tāda bija publiskā telpa manos bērnības un skolas gados. Un, protams, ir skumja sajūta, jo pamazām iziet vesels laikmets uz neatgriešanos, ar kuru tu izaugi.
