No dienas kārtības nezūd tualetes jautājumus. Mūsu pilsētā sabiedriskās vietās nav, kur nokārtot dabiskās vajadzības. Vismaz mani lauku radi par to sūdzas pastāvīgi. Ir tāds ticējums, ka tas, no kā baidies vai ko ļoti nevēlies, noteikti notiks.
Kā šie atbrauc uz pilsētu pa darīšanām vai iepirkties, tā savajagas uz tualeti. Un 101.reizi nākas secināt, ka večiem jāiet aiz pakša, bet dāmām – aiz sniega kupenas. Iestādēs lielākoties labierīcības paredzētas tikai darbiniekiem (tā arī pasaka). Varētu iet uz domi, bet vakaros un brīvdienās tā ir nepieejama. Varētu jau atceļā mani radi kādā krogā vai benzīntankā ieskriet nokārtoties, bet, kamēr viņi grozās centrā, tikmēr nudien iespēju ir maz. Lielajos veikalos vai nu tualetes vispār nav vai pircējus tajās nelaiž.
Vienīgajai stacionārajai maksas tualetei, kura ir pilsētā, ir tik dīvains darbalaiks, ka nav pat ko domāt par nokārtošanos tajā. Parkā tualetei visapkārt mīnas, bet durvis – slēgtas. Brauc uz kuru tirgu gribi, nav kur atviegloties! Nekādas atšķirības neesot, vai tas gada vai zaļais tirgus. Vārdu sakot, kā radi saka, mūsu pilsētā dzīve patiešām ir “bioloģiska” un “zaļa”. Vienīgā reālā ateja esot dzelzceļa stacijā. Burtiski vēsturisks arhitektūras piemineklis, kurā vecāka gada gājuma cilvēks kā pietupstas, tā arī paliek. Nespēj piecelties bez jaunāku radinieku palīdzības. Saproties, tajā mazmājiņā nav podu, ir tikai caurumi. Turklāt dzelzceļa mazmājiņa ir tomēr nomalē. Tāpat kā tā, kas atrodas jaunajos kapos. Mani radi devušies pat turp, vajadzības spiesti. Visiem kapiem cauri izskrējuši, bet nav varējuši ne atrast uzreiz, ne… saturēt. Kad beigās atrada, jau pa ceļam vairs nevarēja savaldīt vajadzību. Kad viņi man par to pa telefonu sūdzējās, es radiem pateicu skaidri un gaiši: “Kā jums nav kauna atbraukt un piekakāt, atvainojiet, manu pilsētu?! Iedomājieties, ja es tā darītu?! Ja visi tā darītu?!” A šie pretī: “Neliedzies, Anton, tu ne ar ko neesi labāks par mums! Vai tad esi mums teicis, ka tavās mājās priekš radiem vienmēr tualetes durvis atvērtas?”
Še tev nu bija. Nekad no saviem lauku radiem neesmu vairījies, bet viņi no manis gan. Droši vien baidās, ka prasīšu no viņiem lauku labumus pretī par manas tualetes apmeklēšanu.
