Ukraiņu inteliģences pārstāvjiem Latvijā ir ierobežotas darba iespējas

Cēlonis: pāris gadu laikā grūti apgūt latviešu valodu augstākajā pakāpē

Ukrainas pilsoņi, kuri uzturas Latvijā, ir sapratuši, ka bez latviešu valodas zināšanām darbu atrast ir grūti, pat neiespējami, ja runa ir par kvalificētu darbu. Tie, kuri ir ar mieru darīt fizisku, mazāk kvalificētu darbu vai strādāt individuāli (piemēram, skaistumkopšanas nozarē), ir labākā situācijā. Grūtāk ir Ukrainas inteliģences pārstāvjiem, kuriem ir augstākā izglītība un kuri vēlas turpināt karjeru tieši savā specialitātē. To “Dzirkstele” ir noskaidrojusi, iztaujājot vairākus Ukrainas pilsoņus, kuri pašlaik uzturas Latvijā sakarā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā.

Spēlē basketbolu un ir Ukrainas students

Divarpus gadus ukraiņu puisis Vladislavs Sukharenko dzīvo Gulbenē. Te viņš ieradās, būdams 17 gadus vecs. Vladislavs ir basketbolists, trenējas šajā sporta veidā no 7 gadu vecuma. Basketbols arī bija iemesls, kāpēc, sākoties karam, puisis no Ukrainas devās tieši uz Gulbeni.

“Viņš ir viens no 35 bērniem un jauniešiem, kuri Gulbenē ieradās uzreiz pēc kara sākuma Ukrainā. Visi basketbolisti. Tagad Gulbenē no šīs grupas Vladislavs ir palicis viens pats,” “Dzirkstelei” stāsta Biruta Rukmane, novada vidusskolas internāta vadītāja.

Šobrīd Vladislavs jau savā basketbolista karjerā ir izaudzis tik tālu, ka spēlē “Gulbenes Buku” komandā. Par komandu viņš saka: “Viss ir teicami! Visi esam jauni.” Vladislavs stāsta – ir sācis saprast latviešu valodu, bet pats tajā vēl runāt baidās. Ar komandas biedriem sazinās galvenokārt angliski. Treniņi notiek katru dienu. Puisis cītīgi mācās latviešu valodu. Šajā ziņa viņam palīdz B.Rukmane, kura ir latviešu valodas skolotāja novada vidusskolā un arī vada mācību centra “Buts” organizētos tālmācības kursus ukraiņiem, kuri apmetušies uz dzīvi Latvijā.

Par to, vai ir jutis diskrimināciju Latvijā, Vladislavs saka – tikai reizi kāda iereibusi sieviete esot viņam adresējusi negatīvus izteikumus. Tajā brīdī puisis Gulbenē nācis no treniņa.

Vladislavs ir arī students. Viņš attālināti apgūst augstākās izglītības programmu Ukrainā. Studē vadību un administrēšanu. “Manas prioritātes ir basketbols un studijas universitātē, kuru vēlos sekmīgi beigt. Pašlaik esmu Gulbenē. Nākotnē, godīgi sakot, es gribētu Latvijā dzīvot lielākā pilsētā,” teic Vladislavs.

Ukrainā, Dnipro, Vladislavam ir vecāki un jaunākā māsa. Ar viņiem viņš telefoniski sazinās katru dienu. Vladislavs saka – tuvinieki ir pieraduši pie trauksmēm. Viņi taču atrodas 100 kilometru attālumā no frontes! Mitinās daudzdzīvokļu mājas 15.stāvā un uz patvertni glābties nesteidzas. Paļaujas uz likteni. Viņi stāstot, ka ienaidnieka droni Dnipro lido bieži, raķetes izšautas tiekot retāk. “Manējie cenšas dzīvot, kā dzīvojuši miera apstākļos. Vecāki strādā, māsa mācās,” stāsta Vladislavs. Puisis pārdzīvo par viņiem.

Vladislava domas ir tikai par dzīvi miera apstākļos. Viņš neprognozē, kad Ukrainā varētu beigties karš, tomēr domā tikai par to, ka karam ir jābeidzas. Vladislavs saka – no viņa vienaudžiem, ar kuriem kopā gājis skolā, neviens nav kļuvis par kareivi, visi studē, daudzi atrodas ārzemēs.

Kā Latvijā klājas matemātiķei no Ukrainas?

Ukrainā aspirantūru beigusī matemātiķe Olga Mukosieienko ir no Mariupoles. Pirms diviem gadiem viņa atbrauca uz Latviju kopā ar mammu un apmetās Rankas pagastā.

B.Rukmane par Olgu saka: “Māju Ukrainā viņai vairs nav. Mamma apglabāta Rankas kapsētā, pavasarī apritēja gads, kopš tas noticis. Olgas māsa ar ģimeni dzīvo Vācijā. Olgai nav variantu, kā vien apgūt latviešu valodu augstākajā līmenī. Ir ļoti centīga. Ļoti mācās. Viņa ir iestājusies mūsu izglītības darbinieku arodbiedrībā. Olga ir izcili gudra speciāliste, vairāku matemātikas grāmatu autore Ukrainā. Viņa pārzina augstāko matemātiku.”

Ar nožēlu B.Rukmane piemin to, ka Olgai Rankas pamatskolā šobrīd ir pavisam neliela darba slodze – tikai viena mācību stunda nedēļā viņas specialitātē. Ar to Olga nopelna 33 eiro mēnesī. Kāpēc tā, “Dzirkstelei” skaidro Rankas pamatskolas direktore Aiga Loseva: “Skolotāja Olga darbavietā grib, lai ar viņu sarunājas krieviski. Es skaidroju, ka mēs to nevaram. Mūsu saziņai ir jānotiek oficiālajā valsts valodā. Mazliet par vēlu skolotāja Olga to ir sapratusi. Trīs gadi ir nodzīvoti šeit, un tikai aizvadītajā vasarā viņa ir pastiprināti sākusi apgūt latviešu valodu.”

Neņemot vērā savu sarežģīto dzīves situāciju, Olga sarunā ar “Dzirksteli” ir optimistiski noskaņota. Atzīst – viņas talants ir attiecināms uz eksaktajām zinātnēm. Svešvalodu apguve padodoties grūtāk. Tomēr Olga nepadosies, turpinās mācīties latviešu valodu un darīs visu, lai sāktu labāk to saprast un lietot. Piedalījusies Latvijas Universitātes vasaras skolas nodarbībās kā speciāliste, kura Ukrainā universitātē ir bijusi pasniedzēja sešus gadus. Tas Olgai palīdzēja justies joprojām novērtētai un cienītai kā augstas raudzes speciālistei.

Viņa ir ļoti pateicīga B.Rukmanei, kura palīdz mācīties latviešu valodu. Sadarbība ir palīdzējusi sadraudzēties. Vasarā abas kopā braukušas lasīt meža avenes. Katra tāda tikšanās ir arī iespēja praktizēties latviešu valodas lietošanā. Olga saka paldies gan bijušajai Rankas pamatskolas direktorei Laimai Brašei, gan tagadējai un vēl daudziem citiem Rankā un Latvijā. Sevišķi – rancēnietei Svetlanai Zīlītei, kura esot kļuvusi par morālu balstu pēc tam, kad Olga zaudēja savu mammu. “Mamma aizgāja ļoti negaidīti. Zaudēja samaņu. Viņu aizveda uz slimnīcu. Bija paredzēta operācija, bet mamma to nesagaidīja,” stāsta Olga.

Ar lielu sirsnību Olga runā par darbu un dzīvi Latvijā. Skolēnu lietošanai matemātikas grāmatas no latviešu valodas ir pārtulkojusi ukrainiski. Ir izstrādājusi savus paņēmienus matemātikas uzdevumu risināšanā. No latviešu valodas ukrainiski ir tulkojusi kontroldarbu uzdevumus.

“Sākumā tas palīdzēja Rankas pamatskolas ukraiņu bērniem mācīties. Šajā mācību gadā viņiem visas mācību stundas un pārbaudījumi notiek tikai latviešu valodā,” stāsta Olga.

Viņa individuāli palīdz matemātikā ukraiņu bērniem Rankā. Priecājas, ka viens no audzēkņiem ieguvis labus rezultātus matemātikas olimpiādē.

Mācās valodu, grib būt agronome Latvijā

Inna Jurjāne Gulbenē ir tikai otro nedēļu. Viņa atbraukusi no Kijivas apkārtnes. “Karš ir iemesls, kāpēc aizbraucu no Ukrainas. Pēdējā mēnesī, gad vēl tur biju, katru dienu virs galvas lidoja ienaidnieka droni. Dienā un naktī. Arī izšautas raķetes lidoja,” stāsta Inna.

Ukrainā ir palikuši viņas vecāki, kuri nevēlējās braukt projām. Tieši uz Gulbeni doties Innu rosinājuši paziņas un radinieki.

“Latvijā meklēju darbu gan Gulbenes novadā, gan ārpus tā. Darba meklējumos esmu bijusi aizbraukusi līdz Cēsīm. Liels paldies Gulbenes luterāņu mācītājam Ilgvaram Matīsam, kurš man šajā ziņa palīdz. Strādāt es gribētu savā specialitātē vai darbā, kas pietuvināts manai specialitātei. Man ir augstākā izglītība. Esmu agronome ar specializāciju augu selekcijā. Pagaidām vēl kārtoju dokumentus. Kad būs nokārtoti, varēšu stāties darbā Latvijā,” saka Inna.

Darbu Latvijā Innai atrast ir grūti, skaidro B.Rukmane. “Darba devēji uzreiz prasa, lai latviešu valodas zināšanas atbilstu C1 līmenim. Bet pie tā var nonākt tikai pakāpeniski, vispirms sasniedzot apguves līmeni A1, A2, B1, B2. Protams, Inna varētu strādāt fizisku darbu. Piemēram, gaterī vai dārzeņu cehā. Taču viņa ir trausla. Tāds darbs Innai diezin vai ir piemērots,” viņa saka.

Inna cenšas intensīvi apgūt latviešu valodu B.Rukmanes vadībā. Tas notiek gan tālmācībā, gan individuāli, jo ir tāda iespēja. Uz jautājumu, vai latviešu valoda ir grūta, Inna kautrīgi pasmaida. Liek saprast – nav viegli. “Nekas, jāmācās un viss būs labi,” viņa bilst.

VIEDOKLIS
Ukraiņi var apgūt latviešu valodu!
Aiga Loseva, Rankas pamatskolas direktore:
“Pirmsskolas vecuma ukraiņu bērni latviešu valodu apgūst ļoti ātri. Pamatskolas skolēniem tas jau nākas grūtāk, viņi ir ļoti jāmotivē, kāds viņiem būs ieguvums, ja runās latviski. Tālāk, izvēloties mācīties vidusskolā vai tehnikumā, bez valsts valodas zināšanām iztikt nevarēs. Viena daļa bērnu labi zina angļu valodu. Ar to varbūt vēl var tikt cauri. Tomēr tālākai izglītībai noteikti būs vajadzīga latviešu valoda. Ukraiņu bērnu skaits Rankā mainās. Vecāki atrod darbu tuvāk Rīgai, un ģimenes pārceļas dzīvot tur. Mums skolā mācījās 15 ukraiņu bērni un 5 pirmsskolas posmā. Tagad būs daudz mazāk. Joprojām Rankā dzīvo arī pieaugušie Ukrainas pilsoņi. Pieredze ar viņiem ir dažāda. Tas ir attieksmes jautājums no tādiem ikdienas sīkumiem kā tualetes sakopšana pēc sevis līdz uzņēmībai apgūt Latvijas valsts valodu. Cilvēki ir dažādi, un attieksme ir dažāda. Tā ir gan latviešiem, gan ukraiņiem, gan citām tautībām. Protams, saprotu, ka nav viegli. Valsts atbalsts ir, jā. Bet vajadzīga arī pašu ukraiņu apņēmība latviešu valodas apguvē.”

UZZIŅA
Piedāvā par brīvu apgūt valodu dažādos līmeņos
● Mācību centrs “Buts” Ukrainas iedzīvotājiem piedāvā par brīvu apgūt latviešu valodu kādā no šiem līmeņiem: A1, A2, B1, B2, C1, C2. Pieteikties un saņemt sīkāku informāciju varat mācību centra “Buts” filiālē Gulbenē pa tālruni 27898038 (Sarmīte) vai e-pastu “gulbene@buts.lv”. Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par mācību saturu atbild mācību centrs “Buts”. Tiek lūgts par šo iespēju pastāstīt saviem ukraiņu draugiem, radiem, paziņām, kolēģiem, kuri uzturas Latvijā.
● Nodarbības notiek trīs reizes nedēļā – otrdien, trešdien un ceturtdien.
● Šobrīd šo iespēju izmanto 16 cilvēki no visas Latvijas – Balviem, Rankas pagasta, Gulbenes, Rīgas, Tukuma. Tā ir jau ceturtā apmācības grupa, kas tiek organizēta ar mācību centra “Buts” starpniecību.
Avots: “buts.lv” un kursu vadītāja Biruta Rukmane

Jau prot latviski nosaukt visus cilvēka orgānus un to sistēmas Olehs Holubchenko — ukraiņu anesteziologs ar 30 gadu darba stāžu tagad strādā Balvu slimnīcā

Ārsts, kurš uzreiz iekaro pacientu simpātijas. Mierinošs, labestīgs, draudzīgs, vienkāršs – tāds ir Olehs Holubchenko. Ārsts anesteziologs no Ukrainas, kurš Latvijā ieradies pirms apmēram pusgada.

Viņš stāsta, ka Balvu slimnīcu viņam ieteicis Valmieras slimnīcā strādājošais ukraiņu ārsts Sergejs. Iebraukdams Rīgā, Olehs sazvanījies ar SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” valdes locekli Mariku Jermaševicu. Telefonsaruna bijusi pozitīva. Olehs atbraucis uz Balviem, iepazinis neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas apstākļus uz vietas un sapratis – paliks te.

“Noliku čemodānus un uzreiz devos uz operāciju zāli. No pirmās minūtes man bija sajūta, ka nemaz neesmu bijis izgājis no operāciju zāles. Jutos atkal savā ādā,” “Dzirkstelei” stāsta Olehs.

Viņš Balvos šobrīd strādā par anesteziologa palīgu, jo gaida no Ukrainas dokumentus, kas apliecinātu mediķa izglītību un 30 prakses gadus ārsta anesteziologa un reanimatologa specializācijā.

“Tā saucas verifikācija. Vajadzīgi pierādījumi, ka man ir reāls augstskolas diploms, nevis nopirkts. Zinu, ka dokumenti jāgaida apmēram deviņus mēnešus. Ilgi. Taču ir saprotami iemesli, kāpēc atbildi nav iespējams saņemt ātrāk,” skaidro Olehs.

Kad dokumenti būs atsūtīti, viņš tos Rīgā nogādās Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijai un Balvos kļūs par pilntiesīgu speciālistu.

Olehs gribētu, lai kolēģi viņu uzrunā latviski

“Dzirkstelei” Olehs saka – ir sācis apgūt latviešu valodu, izmantojot tālmācības iespējas. “Vajadzētu biežāk pieslēgties nodarbībām, tomēr tiešā darba dēļ tas ne vienmēr ir iespējams,” viņš skaidro. Piemēram, pagājušās ceturtdienas nodarbības laikā viņam bija kārtējā dežūra diennakti.

Ar “Dzirksteli” Olehs sarunājas savā brīvdienā pēc negulētās naktsmaiņas. Joko, ka varot tagad runāties līdz pašam rīta. Bilst – profesionāli ir svarīgi zināt latviešu valodā būtiskus terminus. “Cilvēka visu orgānu un to sistēmu nosaukumus latviešu valodā es jau esmu iemācījies no galvas – no cilvēka galvas līdz pat papēžiem. Cenšos ieklausīties latviešu valodā. Šo to saprotu latviski. Galvenokārt saistībā ar saslimšanām. Man ir teikts, lai mudinu latviešus ar mani runāt tikai valsts valodā, taču cilvēki mani žēlo, ātri vien pāriet uz krievu valodu. Mīļi, protams, tomēr vajadzētu ar mani sarunāties latviski,” saka Olehs.

Intervija notiek slimnīcas gaitenī. Ārsts sveicinās ar kolēģiem un pacientiem latviski: “Labdien!” Atmosfēra ir savstarpēji laipna.

“Darbs Balvu slimnīcā ir tāds pats kā manā iepriekšējā darba praksē. Priekš manis te nav nekā sarežģīta. Esmu strādājis Ukrainā un ārpus tās valstī, ar kuru tagad mums ir konflikts, ar kuru mums ir karš. Man patīk tas, ka Balvu slimnīcā ir mūsdienīgs medicīnas aprīkojums, ir vajadzīgie medikamenti. Ir divi mākslīgās nieres aparāti. Tas ir kosmoss, ņemot vērā to, ka šajā apvidū nav liels iedzīvotāju skaits! Ir nozares, kurās Balvu slimnīcā trūkst ārstu speciālistu. Tas apbēdina. Ir taču radīti visi apstākļi mediķu darbam! Toties patīkami pārsteidz latvieši, kuri strādā Balvu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Viņi ir vecuma kategorijā 60+, bet strādā vēl kādās divās citās slimnīcās visas Latvijas teritorijā. Viņu darba nedēļa ir saplānota pa stundām. Es nekur nekad tādā noslogojumā neesmu strādājis. Latvieši ir malači – strādā kā bites! Slimnīcai ir labi ārsti speciālisti. Latvieši ir strādīgi. Balvu slimnīca ir kā izlaizīta – visur ir tīrība. Apkopēji un sētnieki sāk rosīties jau no pulksten sešiem,” saka Olehs.

Balvos viņš ir iepazinies ar savu tautieti – “medbrāli” Viktoru no Ukrainas, kurš Balvu slimnīcā strādā jau trešo gadu.

Latvijā ir daudz pacientu ar ielaistām slimībām

Oleham ir pirmie vērojumi par situāciju ar pacientiem, kāda tā raksturīga Latvijas lauku reģionam.

“Diemžēl ir daudz pacientu ar ielaistām slimībām, kuras nav laikus diagnosticētas, nav ārstētas. Pacienti nav lietojuši viņiem nepieciešamos medikamentus. Nav meklējuši ārsta palīdzību ilgstoši. Nodarbojas ar pašārstēšanos. Tikmēr organismā cilvēkam attīstās hroniska pataloģija. Skumji, ka cilvēki sevi tik ļoti nemīl un nežēlo. Kad beidzot nonāk mediķu rokās, sākas grūts ārstniecības periods, jo veselības stāvoklis ir smags. Pašlaik slimnīcā ārstējas divi tādi pacienti. Tik žēl, ka nevērsās pie mediķiem ātrāk! Balvu slimnīcā dara, ko var. Bet pacienti tomēr vaino ārstus. Protams, mums te ir viss vajadzīgais nodrošinājums. Ir labs personāls – medmāsas un sanitāres. Slimnīcai ir arī ļoti laba virtuve. Pagatavotais ēdiens ir patiešām garšīgs. To saku bez glaimiem, jo man ir iespēja salīdzināt, kā ir citviet šāda tipa medicīnas iestādēs, kurās esmu strādājis. Tomēr gribētos, lai pacienti laikus vērstos pie sava ģimenes ārsta, kad sākas sūdzības par veselību. Tad mazāk būtu ielaistu slimību,” viņš saka.

Oleham ir vēl citi nebūt ne pozitīvi vērojumi Latvijā. Izbrīnīts viņš teic, ka Rīgā redz daudz alkoholiķu, narkomānu, turklāt – pašā galvaspilsētas centrā! Arī Balvu slimnīcā starp pacientiem mēdz būt tādi – tas pārsteidzot. “Ārēji pacientam dotu 90 gadu, bet viņam ir tikai 40,” stāsta Olehs un piebilst, ka pret viņiem slimnīcā izturas tāpat kā pret jebkuru citu pacientu.

Ar velosipēdu izbraukājis visu pilsētu

Olehs stāsta, ka pagaidām ar dzīvesbiedri un suni mitinās slimnīcas teritorijā – istabā, kuru Oleham ierādījusi administrācija. Kolēģi atraduši viņiem arī citu mājokli – dzīvokli Balvu pilsētā. Viņš būtu ar mieru turp pārcelties, taču sieva, kurai ir lielas problēmas ar traumētu ceļgalu, pārliecinājusies, ka ikdienā uzkāpšana līdz dzīvoklim ceturtajā stāvā var kļūt par nepārvaramu problēmu. Viņa sieva pēc izglītības ir ekonomiste. “Bet ģimenes galva un barotājs esmu es. Uz mani ir visas cerības. Sieva pašlaik kārto dokumentus, kas saistīti ar uzturēšanos Latvijā,” saka Olehs.

Ar sirsnību Olehs piemin arī ģimenes četrkājaino draugu. “Suns ir atradenis. Nevarējam atstāt Ukrainā. Ņēmām līdzi uz Latviju. Ne velti saka, ka suns ir labāks draugs nekā draugs, kurš ir kā suns,” teic Olehs. Smaidot viņš saka, kolēģi jau tagad pazīst arī viņa suni. Olehs iecienījis aktivitātes svaigā gaisā. Kolēģi viņam iedevuši lietošanai velosipēdu. Ar to viņš jau izbraukājis Balvus krustām un šķērsām. “Autovadītājs neesmu, bet velosipēds man ir piemērots braucamrīks. Tā esmu bijis aizbraucis līdz bibliotēkai, līdz muzejam. Novēroju, ka skolas bērni Balvos ir ļoti sportiski. Malači! Ar interesi vasarā vēroju motociklistu salidojumu,” teic Olehs.

Latvijā nokļuva caur Krieviju

“Esmu no Mirhorodas. Tā ir rakstnieka Nikolaja Gogoļa dzimtā pilsēta. Tur šobrīd karu pārsvarā nejūt, lai gan mēdz būt uzlidojumi, jo, kā zināms, pret Ukrainu tiek vērsts hibrīdkarš. Mirhorodā ir palikusi mana sievasmāte un mana māsa. Mēs sazināmies katru dienu. Jūtu, ka psiholoģiski viņas jūtas pārgurušas. Neredz galu šai situācijai. Mirhorodā ir mana ģimenes māja. Saprotiet? Visas domas, protams, ir par to, ka gribētos ar ģimeni atgriezties Ukrainā. Kad tas varēs notikt, nav skaidrs. Nav zināms, kad beigsies karš. Karš, kurš nevienam nav vajadzīgs. Visi cieš. Ne tikai cilvēki Ukrainā. Cieš visas apkārtējās valstis. Tas ir briesmīgi! Vienīgi darba ikdiena ir tā, kura novērš drūmās domas un ilgas pēc mājām,” saka Olehs.

Viņš uzsver, ka ārstam jābūt ārpus politikas. “Kara sākumā no Doņeckas un Luhanskas mediķu rokās nonāca ievainotie no vienas un no otras puses. Pret visiem bija jāizturas vienādi. Viņi ir tikai pacienti. Esam devuši Hipokrāta zvērestu. Jebkurā situācijā mediķim ir jābūt cilvēkam. Tā mani ir audzinājuši vecāki, kuri arī bija ārsti. Diemžēl viņu vairs nav šajā saulē. Esmu no ārstu dinastijas. Man pašam ir draugi, kuri atrodas vienā un otrā pusē šai politiskajai situācijai. Tie visi ir inteliģenti cilvēki. Arī Krievijas pusē, arī Baltkrievijā. Viņi nerunā par to, kas notiek, taču ļoti labi visu saprot. Bet skaļi viņi runāt par to nedrīkst. Paši saprotiet, kāpēc,” teic Olehs.

Latvijā viņš un dzīvesbiedre ir nokļuvuši, braucot cauri Krievijai. Saka – citādi nemaz nebija iespējams izkļūt no Ukrainas. Taču situācija mainās katru dienu. Visticamāk, ka tagad šāds maršruts vairs nebūtu realizējams.

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Ziemeļlatvija” un “Dzirkstele”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Dzirkstele”.