Kā jau visi uzņēmīgi cilvēki arī kaimiņu Jēcis nolēmis jaunajā gadā realizēt dzīvē savus plānus. Viņš grib pielikt savu plecu pie Latvijas ekonomikas attīstības veicināšanas, tā panākot būtisku dzīves līmeņa labklājības uzplaukumu.
Viņu naktīs nomoka doma, kāpēc viņam un līdzīgiem bēdubrāļiem un māsām ir tik niecīgas pensijas, kas neatbilst pašreizējās dzīves dārdzībai. Kāpēc dažiem tomēr tās ir desmit reizes lielākas? Kur meklējama vaina? Tā dzīve iegrozījusies, ka kolhozu laikos viņš netika izvirzīts vadošajos darbiniekos un netika pie ietekmīgām svirām. Prasti sakot, nebija komunistiskās partijas biedrs, neatradās īstajā brīdī īstajā vietā. Kaut gan vienu brīdi strādāja darba teicamnieku brigādē un saņēma goda rakstus un pateicības, kuras vēlāk pie pensiju aprēķina tika ignorētas.
Kopš zaļā tirdziņa atklāšanas Gulbenē Jēcis kļuva pavisam domīgs. Pat Amālija ilgi nevarēja tikt pie skaidrības, kas Jēcim aiz ādas. Pielietoja dažādas sievietes viltības, bet Jēcis bija kā krams. Līdz beidzot vienā dienā šis tomēr atklāja savas rīcības noslēpumu. Šis veidošot miniuzņēmumu un būšot par uzņēmēju. Zaļajā tirdziņā esot atklājis nišu, kurā varēšot pārdot saražoto produkciju, jo pagaidām tādas neesot!
“Nu kas tad tā būs par noslēpumainu produkciju?” jautā Amālija.
“Pirmajā gadā pēc kara pārdošanā bija tādas nelielas koka karotītes. Mans vectēvs, strebjot karstu zupu, lielīja šo koka karotīti – tā tik esot manta, jo nedegot lūpas. Rūpniecībai attīstoties, šīs karotītes izzuda no veikalu plauktiem,” saka Jēcis un dodas uz malkas šķūnīti šķirot pagales, kuras būtu derīgas karošu ražotnei.
