Diāna Odumiņa
Timošenko dzimtas sievietes: “Okupācijā Ukrainā pavadītie mēneši ir neaizmirstami.”
“Esam pateicīgas Latvijai par pajumti, par labo attieksmi, par iespējām dzīvot miera apstākļos,” savā, kā arī mammas un māsas vārdā “Dzirkstelei” saka ukrainiete Svetlana Timošenko.
Viņu pagaidu mājas ir Rēveļu bijušajā pamatskolā, kur tagad ir Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centrs. Svetlana kopā ar vīru Vladimiru un pieciem kaķiem no Harkivas apgabala caur Krieviju Rēveļos ieradās pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem. Vēlāk uz Rēveļiem Svetlana no Ukrainas ir atsaukusi arī savu mammu Ļubovu un pensijas vecuma māsu Olenu. Svetlanai un Olenai katrai ir pa meitai, viņas šobrīd atrodas Vācijā, uz kurieni no Harkivas varēja evakuēties caur Ukrainu.
Saruna ar “Dzirksteli” notiek pie tējas galda, kuru saklāj Daiga Melberga, Rankas pagasta kultūrvēsturiska mantojuma centra vadītāja. Uz galda – konfektes, kuru iesaiņojums ir Ukrainas valsts karoga krāsā. Trīs ukraiņu sievietes sarunai atraisās pamazām. Svetlanas vīrs tobrīd strādā vietējā mežizstrādes SIA “Grantiņi 1”, tāpēc viņš sarunā nepiedalās.
Cep “Ķelmēnu” baltmaizi un sapņo par atgriešanos dzimtenē
Svetlana teic – ar latviešu valodu viņai neveicas viegli. Attālināti ir beigusi Latvijas valsts valodas apguves A1 un A2 līmenī. Tas negarantē labu valodas pārvaldību. Atrodoties starp latviešiem darba vidē, Svetlana cenšas ieklausīties latviešu valodā un saprast to.
Strādāt zemnieku saimniecībā “Ķelmēni” Svetlana sākusi drīz vien pēc ierašanās Latvijā. “Mani pie maizes cepšanas sākumā pieņēma kā mācekli. Bija sarežģīti tieši tāpēc, ka nezinu valodu. Taču tagad sadzīves līmenī komunicēt varu,” stāsta Svetlana. Un ar lepnumu piebilst: “Es cepu baltmaizi.”
Svetlana domās bieži ir savā Ukrainas mājā, kas atrodas deviņu kilometru attālumā no robežas ar Krieviju. No pašas piedzīvotā Svetlana zina, ko nozīmē okupantu ienākšana viņas dzimtenē.
Skapi izmantoja kā zārku, lai godam apglabātu veco tēti
“Nevaru pareģot, cik ilgi vēl turpināsies karš Ukrainā,” saka Ļubova. Viņa smagi nopūšas. Piemin savu vīru, abu savu meitu tēti. Viņš bijis smagi slims, guļošs, kad sācies Krievijas iebrukums Ukrainā. Atmiņā palicis, kā dzīvesbiedrs, sadzirdot kārtējo sprādzienu, pajautājis: “Tur, augšā, ārdās Putins?” Kad vīrs nomiris, nav bijis ne zārka, ne palīgu. Kopā ar meitu Olenu par aizgājēja mūža mājām izmantojušas skapi. Saviem spēkiem piederīgo aprakušas kapsētā. Viņa zina, ka citi tuviniekus ir aprakuši piemāju dārzos.
Olena bilst: “Jūtu – karš turpināsies ļoti ilgi. Tie nebūs tikai pieci gad. Krievijā propaganda ir izvērsta lielos “maštābos”. Tik daudz naudas Krievija “ielej” karā. Ir valstis, kuras palīdz Krievijai.”
Bet Svetlana teic: “Krievija šogad no savas valsts budžeta karam ir atvēlējusi tik lielu summu kā vēl nekad. Skolu izglītības programmā ir ieviesta bērnu apmācība būt par dronu operatoriem. Mazi bērni apgūst iemaņas šaujamieroču lietošanā. Tas nozīmē, ka viņi tiek gatavoti karam.”
Olena Ukrainas okupācijas laikā zaudēja vīru. “Viņš bija smagi slims, tāpēc nebija citas iespējas, kā vien ievietot viņu Krievijas slimnīcā, taču faktiski tur medicīnisko palīdzību vīrs nesaņēma. Krievijā pret mums izturējās aizdomīgi, teica, ka varbūt esam speciāli iesūtīti, esam “fašisti”,” stāsta Olena.
No pieredzes zina, ko nozīmē būt okupētā teritorijā
“Kad sākās karš, burtiski pēc 40 minūtēm mēs ar vīru jau atradāmies okupētajā teritorijā. Pazuda elektrība, telefonsakari. Pārstāja darboties veikali, aptiekas, degvielas uzpildes stacijas. Mēs bijām nogriezti no pasaules. Nezinājām, ko darīt. Tas bija ļoti briesmīgi! Krievijas armija pagrieza savus ieročus un bombardēja Harkivu, bet pēc tam ciemu, kurā mēs ar vīru dzīvojām. Mērķēja uz dzīvojamajām mājām. Klusajos pārtraukumos armijas cilvēki skatījās, kur ir trāpījuši. Mūsu māja arī cieta,” stāsta Svetlana.
Kopā ar dzīvesbiedru un saviem kaķiem Svetlana evakuēties varēja tikai caur Krieviju. Citu variantu nebija. “Mēs nezinājām, vai tas izdosies, vai vispār paliksim dzīvi, jo Krievijas armijas cilvēki apšaudīja Ukrainas civiliedzīvotāju bēgļu kolonnas. Kad braucām uz Krieviju, pa ceļam redzējām sašautas, degušas civiliedzīvotāju automašīnas,” atceras Svetlana. Arī viņas mamma un māsa, kuras Ukrainā dzīvoja piecu kilometru attālumā no Krievijas robežas, evakuējās cauri Krievijai.
Sāp sirds par Ukrainā pamestajām kazām un pīlēm
Ļubova saka: “Pirms sakās iebrukums Ukrainā, armijas spēki – karavīri, tanki – koncentrējās Krievijas pilsētā Belgorodā. Vietējie iedzīvotāji taču to redzēja. Nevarēja neredzēt! Mēs, kas dzīvojām tuvu robežai ar Krieviju, arī to redzējām. Tā bija lavīna, kad viņi nāca! Šausmas! Uzreiz sāka šaut!”
Olena piebilst, ka viņa un mamma okupētajā Ukrainā četrus mēnešus dzīvojušas tumsā – bez elektrības, ūdensapgādes, gāzes padeves. Ūdeni smēlušas no akas, bet bijis bīstami tai tuvoties, jo tas varēja beigties letāli. “Lodes un šķembas lidoja, bet meita gribēja man atnest kaut glāzi ūdens” saka Ļubova un piebilst, ka ļoti sāp sirds par Ukrainā pamestajām kaziņām, pīlēm. Ļubova un Olena bēga, pametot visu, jo tas bija izdzīvošanas jautājums viņām abām.
Nonākot Krievijā, uz robežas ukraiņi sīki un smalki izvaicāti. Jautājumi bijuši provokatīvi. Ne tikai par to, kurp dodas, bet arī par Ukrainā notiekošo.
Svetlana stāsta: “Teicām – dodamies uz nekurieni. Esam neziņā. Bēgam no karadarbības zonas. Uz jautājumu, kas Ukrainā izraisījis karadarbību, atbildējām, ka neko nezinām. Un tā bija vienīgā pareizā taktika no mūsu puses. Kad pretī stāv armijnieki, kuri ir pavērsuši ieročus pret mums, varonību izrādīt nav iespējams. Vēlāk, sastopoties ar Krievijas civiliedzīvotājiem, sapratām: viņi dzīvo Krievijas ideoloģijas un propagandas ietekmē. Uzskata, ka Ukrainā šauj nacisti, bet Krievijas armija tā nav un nevar būt. Krievijā civiliedzīvotāji mūs “mierināja”: “Jāpaciešas, Ukrainu atbrīvos un jūs varēsiet atgriezties savās mājās.” Viņi teica, ka Ukraina ir jāiznīcina.”
KOMENTĀRS
DAIGA MELBERGA, RANKAS PAGASTA KULTŪRVĒSTURISKĀ MANTOJUMA CENTRA VADĪTĀJA:
“Kopš 2022.gada 18.maija palaikam Ukrainas pilsoņi apmetas uz dzīvi Rēveļu pamatskolā, kurā atrodas Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centrs. Svetlana Timošenko un viņas vīrs Vladimirs ir starp pašiem pirmajiem atbraucējiem.
Pieguļošajā teritorijā 2023.gadā ir ierīkoti dārzi, kurus lieto ukraiņi. Kopā ar centra darbiniekiem tiek svinēti gadskārtu un Latvijas valsts svētki, sarūpēts mielasts, tiek klāts kopējs galds.”
#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Ziemeļlatvija” un “Dzirkstele”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Dzirkstele”.
