Sestdien – pirmizrāde filmai “Zem mūzikas zvaigznāja”, kas veltīta Gulbenes mūzikas pedagogam, pūtēju orķestra diriģentam Donātam Veikšānam

Novadnieces Laumas Ozolas dokumentālās filmas “Zem mūzikas zvaigznāja”, kas veltīta mūzikas pedagogam, pūtēju orķestra diriģentam Donātam Veikšānam, pirmizrāde jau šosestdien, 2.novembrī, pulksten 18.00 Gulbenes novada kultūras centrā.

Lauma stāsta, lai arī filma ir pabeigta, sirds vēl nejūtot līdz galam mieru, tas būšot tikai brīdī, kad pirmizrādē uz ekrāna būs redzami filmas fināla titri, lai gan gandarījums par paveikto ir jūtams.

“Man pirmizrādes allaž ir bijušas stresa dejas, miera nav pat tad, ja filma skatīta simtiem reižu un zinu, kas sekos tālāk, kurš runās, kādi kadri būs tālāk, kura dziesma tagad skanēs, bet tā laikam ir autora misija. Rūpēties pat tad, ja vajadzētu beidzot izbaudīt izloloto palēninājumā, jo filma jau ir gatava, viss ir paveikts. Pusgads ir veltīts šai filmai – jā, arī naktis, darbs ir ieguldīts mežonīgs! Mums vēl nekad nebija bijusi tik apjomīga filma – gan laika ziņā, gan arhīva ziņā, gan interviju varoņu, filmā ir 11 runātāji. Vēl tagad liekas neticami, un katrs iedod savu krāsu filmā, tas ir īpaši! Nemaz nerunājot par skolotāja uzticēšanos un mīlestību šajā projektā, ko sajutu kopš pirmās dienas, kad sākām strādāt. Es varu tikai pateikties – par spēku, par drosmi, par uzticēšanos un par paļaušanos!”

Tā ir mūsu filma!

Lauma stāsta, ka šī ir viņas un draudzenes Žanetes Felsas piektā dokumentālā filma septiņu gadu laikā, bet, kā viņa pati uzsver, pirmā “mūža filma”, jo šeit viss notika pavisam citādāk.

“Šī ir mana pirmā filma, kuru es nesaucu par savu un Žanetes, bet gan par mūsu filmu – Donāta Veikšāna, diriģenta ģimenes un orķestra filmu, un esmu pateicīga un laimīga, ka tā, jo orķestris bija un paliks mana otrā ģimene. Filma ir sāpīgi skumja, bet tajā pašā laikā arī spēcīga, aizkustinoša un skaista, jo patiesa. Manās rokās diriģents uzticēja savu mūžu. Mūžu, kuru, manuprāt, reti kuram lemts izdzīvot, piedzīvojot tik daudz un atstājot pēdas, kas neizdzēšamas. Tas, ko skolotājs savā mūžā paveica, tam visam būtu nepieciešamas vismaz trīs dzīves, taču viņš visu paveica vienā. Diriģents ne tikai man, bet visiem orķestrantiem bija kā tēvs. Skolotājs iemācīja iemīlēt mūziku, skatuvi, orķestri, viņš mācīja dzīves skolu un veda mūs plašajā pasaulē. Turklāt ļāva būt mums pašiem. Tieši viņš parādīja, ko nozīmē panākumu garoza, disciplīna un darbs, lai sasniegtu pašas augstākās virsotnes. Īpaši tad, kad kādā orķestru skatē aiz sevis atstājām mūzikas vidusskolas. Skolotājs iemācīja neatlaidību, darba dunu mēģinājumos, īpaši sestdienu rītos, kā arī, pateicoties viņam, orķestris ierakstīja trīs CD, kurus varam klausīties vēl šodien. Esam bijuši ārzemēs, piedzīvojuši vairākus dziesmu un deju svētkus, defilējuši un priecējuši klausītājus ar neskaitāmiem koncertiem Latvijā un ārpus tās. Un pats svarīgākais – kāds orķestrī ieguva draugus uz mūžu, bet cits orķestrī satika savu mūža mīlestību, taču pāri tam ikvienam ir atmiņas, kuras neviens nespēs atņemt. Man ar mūžu nepietiks, lai pateiktos skolotājam, ko viņš man ir iemācījis un devis, pašai nospēlējot orķestrī pusi savas dzīves – 15 gadus – gan flautu, gan tenorsaksofonu. Vēl šodien es sevi saucu par “Veikšāna bērnu”, jo šie gadi bija vieni no manas dzīves skaistākajiem gadiem.”

Vārds ģimenei un audzēkņiem

Donāta Veikšāna meita Liene Paukšēna atzīst, ka vecāku dzīve un izdarītais darbs sabiedrības labā ir viņu abu – spēcīgu, enerģisku, gudru un talantīgu personību manifests Latvijai: “Ceļš nav bijis viegls, bet tas ir bijis jēgpilns un ļoti radošs. Ceru, ka filma, ejot cauri laikam un atspoguļojot arī skarbus cilvēka likteņa pagriezienus, kaut nedaudz skatītājiem iezīmēs un atklās mana tēta – stipra cilvēka personības attīstības ceļu, skatu uz pasauli un ietekmi uz sabiedrību.”

Diriģenta jaunākā meita Ieva Veikšāne par gaidāmo pirmizrādi pauž savas sajūtas: “Runājot par gaidāmo filmas pirmizrādi, manas sajūtas ir ģimenes satikšanās brīdis – tas “burziņš” lauku mājās, gatavošanās pasākumam, kāds vienmēr bija, kad vecāki rīkoja pasākumus, kad tētis gatavojās koncertiem, līdz ar to tās būs arī dežavū izjūtas, neliels stresiņš, tonusiņš, vibrācijas gaisā, kas tiek izkliedētas ar humoru. Tāpat ceru, ka filmā būs humora tikpat daudz, cik tētis to pielieto dzīvē. Bet kopumā man nav ekspektāciju tieši par filmu. Jo mazāk pieņēmumu, gaidu, iedomu, jo vieglāk pozitīvi pieņemt visu, kas nāk, un tas attiecas ne tikai uz filmu. Galvenais, lai ir patiesi un tētim ir prieks!”

Mazmeita Anna Katrīna Paukšēna dalās ar prieku, ka viņas vectēva darbs tiek novērtēts un tiks arī nodots nākamajām paaudzēm. “Ir liela vērtība vēsturi un spēcīgus cilvēkus iemūžināt, jo bieži vien vērtīgais tiek atklāts par vēlu. Esmu pateicīga, ka spēju šo filmu piedzīvot kopā ar opi, gan dalīties atmiņās, gan radīt jaunas. Pats filmas radīšanas process ir satraucošs, taču lieliskā komanda to ir radījusi īpaši vieglu,” saka Anna Katrīna.

Diriģenta audzēknis Gvido Brenčevs neslēpj savas sajūtas: “Donāts bija pirmais orķestra diriģents, kura rokai iemācījos sekot un kura žestu atceros vēl šodien. Ļoti iespējams, ka tieši tas arī mani aizveda pie diriģenta un skolotāja profesijas. Es varu teikt milzīgu paldies savam skolotājam par pūtēju mūzikas popularizēšanu un daudzu jauno mūziķu virzīšanu kultūras un mākslas ceļā. Liels prieks, ka šis mūža darbs, vairāku paaudžu garumā audzinot jaunos mūziķus un vadot pūtēju orķestri, ir novērtēts un Donāts ir kļuvis par pūtēju orķestru goda virsdiriģentu nākamajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.”

Donāta Veikšāna audzēknis Artūrs Haritonovs uzskata, ka 2.novembris būs orķestra piecdesmitgades skaistākais notikums: “Tā būs sajūtu pilna diena katram, kas ir bijis kopā ar diriģentu šajā laikā, tāpēc – lai tālu skan! Varbūt kāds jaunais censonis šajā filmā saskatīs, ka būt uz skatuves un spēlēt kādu instrumentu, – tas ir ļoti īpaši!”