Braucot autobusā, pašai negribot, biju spiesta dzirdēt kādas jaunietes izteikumu, ka padomju laika cilvēku paaudzei esot jāizmirst līdz ar saviem uzskatiem un domāšanu, jo tad jaunā paaudze varēšot dzīvi veidot pavisam citādāku,…
Atklāti sakot, šie izteikumi nebija patīkami vēl jo vairāk tādēļ, ka arī pati esmu dzimusi un izaugusi padomju laikos. Vai mums bija izvēle dzīvot citādāk? Ja arī klusībā daudzi to gadu varas diktētie noteikumi nebija pieņemami, skaļi protestēt vienkārši nedrīkstēja. Pati esmu lieciniece, kā pēc atšķirīgu uzskatu atklātas paušanas vienā naktī pazuda kaimiņos mītošā ģimene. Vai būtu jāpaskaidro, kur šie cilvēki pazuda?
Manas un vēl vecākās paaudzes cilvēkiem pārmet, ka šodien pārāk lepojamies ar padomju gados paveikto. Bet vai tad ir tā, ka nemaz nav pamata šim lepnumam? Šodien arī tie, kam šķiet, ka padomju laika cilvēku paaudzei jāizmirst, dzīvo šīs paaudzes celtajās mājās, mācās skolās un dodas uz padomju gados būvētām kultūras iestādēm. Cik jaunu objektu, piemēram, pagastos tiek uzcelti šodien? Ja nu vienīgi lielākoties sporta zāles, kas, protams, ir pozitīvi vērtējams fakts.
Šodienas jaunā paaudze, lai kā arī negribētu to atzīt, tomēr dzīvi pēc saviem uzskatiem veido uz iepriekšējo paaudžu radītās bāzes. Atšķirībā no jaunietes, man nekad nav nācis prātā noliegt savu vecāku un vecvecāku tikumus un uzskatus, jo apzinos – katram laikam un katrai paaudzei ir savi plusi un mīnusi. Nenosodu arī šodienas jauniešus, jo starp viņiem ir daudz gudru, radošu un izdomas bagātu cilvēku, tomēr uzskatu, ka taisnība ir tam, kurš teicis, ka bez pagātnes nevar būt nākotnes, tāpēc cienīsim visas paaudzes!
