Plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā tiek pausti izteikumi, ka specializētajos sociālās aprūpes centros, kur lielākā daļa iemītnieku ir ar garīgās attīstības traucējumiem, kā viena no sociālās rehabilitācijas aktivitāšu metodēm ir ļoti spēcīgu medikamentu izmantošana, tādējādi cilvēku it kā ķīmiski ierobežojot.
Tādi centri, kāds ir arī Litenē Latvijā ir daudzi. Klienti šajos specializētajos centros uzreiz pa tiešo nenonāk no sabiedrības vidus, tā sākot, ar cilvēku kaut kas atgadījās, tāpēc viņš uzreiz jāievieto aprūpes centrā. Vispirms cilvēks atrodas ģimenē, tad viņš ārstējas kādā no psihiatrijas slimnīcām, kur katram konkrētam pacientam ir noteikts ārstnieciskais kurss. Tiek pielietotas dažādas medikamentu terapijas. Paiet laiks, un tikai tad šis slimais cilvēks nonāk aprūpes centrā.
Arī psihiatrs, kurš strādā mūsu centrā, neierodas pie manis vai pie cita darbinieka, un mēs kopīgi izdomājam, ka pacientu tagad ārstēsim ar tām vai citām zālēm. Tā nenotiek. Psihiatrs ņem vērā klientam jau iepriekš noteikto ārstniecisko kursu.
Aprūpes iestāde pati nenosaka, kādi medikamenti nepieciešami katram konkrētajam pacientam. Mēs sadarbojamies arī ar ģimenes ārstiem, kas nosaka ārstniecību, jo diagnozes ir dažādas. Aprūpes iestādei nav tiesību kaut ko ietekmēt klientu ārstniecības procesā. Tā ir ārstu kompetence.
Grūti pateikt, kāpēc šī problēma valstī tika pacelta tik augstā līmenī. Vajadzētu būt tā, ka aprūpes iestādē ir 1. un 2. grupas invaliditātes klienti, kuriem nav vajadzīga spēcīga medikamentozā ārstēšana, bet tie 1. un 2.grupas invalīdi, kuriem tā ir nepieciešama, tomēr būtu slimnīcas klienti. Diemžēl tā nav. Viņi nonāk sociālās aprūpes centros. Tas tiek pamatots ar dažādiem slimību izrakstiem, rīkojumiem un nosūtījumiem, ar slimnīcu norādēm, ka šie cilvēki atbilst aprūpes centru prasībām.
Pašsaprotami, ka šādiem klientiem līdzi tiek dotas norādes arī par spēcīgas iedarbības zāļu lietošanas nepieciešamību. Protams, mēs varētu klientiem šos medikamentus nedot, bet esam pieredzējuši, kas notika tad, kad Latvija sāka atteikties no Krievijā ražoto medikamentu lietošanas, kad arī mums aprūpes centrā pietrūka šo spēcīgo zāļu. Liela daļa klientu jau otrā trešā dienā nonāca Strenču psihiatriskajā slimnīcā. Gandrīz katru dienu vismaz trīs iemītniekus nācās vest uz šo ārstniecības iestādi.
Šis jautājums ir jāvērtē kopumā. Cilvēks var būt slims kopš bērnības, slimību var iegūt traumas rezultātā. Atkarībā no tā ir jāpēta, kāpēc viņam ir jāpielieto vienas vai otras zāles, bet, kā jau teicu, šo izvērtējumu izdara psihiatrs, nevis sociālās aprūpes centra darbinieki rīkojas pašrocīgi.
Pilnīgi iespējams, ka daļa klientu šajos aprūpes centros jau nonāk daļēji atkarīgi no medikamentiem. Mēs cenšamies šo atkarību mazināt, pielietojot dažādas rehabilitācijas metodes un darba terapiju. Katru gadu sociālās aprūpes centrā dažādas inspekcijas veic pārbaudes. Līdz šim nekad nav bijis tā, ka klienti saņemtu tādus medikamentus, ko viņiem nebūtu noteicis ārsts.
