“Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.” Šo Imanta Ziedoņa epifāniju reiz zināju no galvas. Es to runāju izteiksmīgās runas konkursos ar tādu protestējošu iekšējo degsmi. Gribējās atrast un izlasīt atkal šo epifāniju tieši šodien….
“Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?”
Es atceros Imantu Ziedoni redzējusi pati savām acīm Dzejas dienās Gulbenē, Druvienā. Ar baltu puķi pie žaketes atloka. Es atceros viņu vēl pirms Dzejas dienām. Kaut kad Druvienā. Biju bērns, dzīvojos pie vecmāmiņas. Atceros, ka ciemā bija balle, šķiet, Jāņos. Un Imants Ziedonis metās trakā dejā ar vietējām sievām. Pēc tam vietējie ilgi to atcerējās. Viņiem likās, ka dzejnieks bija nokāpis no pjedestāla, bija viņu acīs it kā kaut ko zaudējis no sava tēla, bija pārāk pietuvojies, bija nojaucis robežas. Atceros vēl redzējusi Imantu Ziedoni uzrunājam skolēnus. Kā viņš prata viņos uzjundīt interesi! Tāpēc, ka bija tik saprotams, tik “nepareizs”.
Nesen savas paziņas albumā redzēju bildi no padomjlaiku Dzejas dienām Gulbenes rajonā. Tur bija Imants Ziedonis, Laima Lupiķe, Pēteris Sūcis. Tikai Jāņa Poruka nebija. Tomēr ir sajūta, ka arī viņš tur bija/ir klāt. Tāda rudenīgi gaiša un vienlaikus skumja noskaņa. Paziņa man teica, ka Imants Ziedonis viņai devis spēku ticēt Latvijai. Es aizdomājos, ko viņš nozīmē man. Nevaru formulēt. Atceros viņa uzstāšanos Dzejas dienās Druvienā nu jau šajos laikos. Dzejnieks runāja par Jāņa Poruka kā filozofa atstāto īpašo mantojumu, par viņa pēdējiem darbiem, kurus, starp citu, lasījis retais. Taču kādreizējā Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja Ligita Trekše man reiz teica, ka ir izlasījusi visu, ko rakstījis Jānis Poruks. Laikam Imants Ziedonis arī ir izlasījis visu. Un sapratis visu.
“Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa
kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur
zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas
nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas,
ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.”
