Tā varētu teikt par administratīvi teritoriālo reformu, ko pirms vairākiem gadiem kā kaķi aiz astes izvilka līdz finišam. Tapa 9 lielās pilsētas un 109 novadi, kuros tika apvienotas vairāk nekā 500 pilsētas un pagastu pašvaldības.
Tolaik…..
Tolaik šī reforma bija iekrāsojusies pārāk košās politiskās nokrāsās. Bet, kur politika, tur prātiņš vējā – katrs deķīti velk uz savu pusi. Ja bija rajona vadība, kam bija pakļauti visi pagasti, tad pēc novadu reformas viens rajons vienā otrā vietā sašķīda 5-6 novados. Latvijas karte ir tā sadrumstalota novadu novadiņos, ka raibs metas gar acīm. Un katram novadam – savs priekšnieks, savi darbinieki ar pieklājīgām algām. Dzīve kā pie pilnas bļodas! Tas nekas, ka dzīvojam krīzes apstākļos.
Tagad vienam otram valdības vīram nākusi atklāsme, ka šajā reformā ieguldītie miljoni nav atmaksājušies. Ko nu? Brauksim otrā grāvī? Atkal grābsim miljonus jau tā no tukšām kabatām, lai atkal pārbīdītu šaha figūriņas?
Vai jau toreiz nebija vienkāršāk rajonus pārdēvēt par novadiem? Tagad nevajadzētu bijušos rajonus “salaulāt” atpakaļ kopā, piemēram, kaut vai kaimiņos – Alūksni un Api. Labi, ka Gulbenes novadam jaunās reformu šķēres aizies secen!
Iedzīvotāji daudzviet interneta komentāros pārmet, ka “novadu domes dzīvo kā lejputrijā, bet lauki izmirst” – pagastos cita aiz citas aizveras skolas, jo nav kas mācās, iznīkst zemnieku saimniecības, jo nav kas tajās strādā. Kas tas par novadu, ja iedzīvotāju tajos kļūst arvien mazāk un mazāk… Vai tik finālā nepaliks mūžīgā vērtība – četri Latvijas novadi (tagad tos nezin kāpēc dēvē par reģioniem), kuros (lai Dievs dod!) tad arī dzīvos kurzemnieki, zemgaļi, vidzemnieki un latgaļi.
