Gribu pastāstīt par kādu latviešu leģionāru. 1943.gada 27.septembrī viņam palika 20 gadu. Šo puisi sauca par Pēteri, viņš saviem vecākiem-zemniekiem piecu bērnu ģimenē bija pirmdzimtais. Kāds viņš bija? Slaids, gara auguma,…
Savējie Pēteri pēdējo reizi redzēja 1943.gada jūlijā. Tātad savu 20.dzimšanas dienu viņš sagaidīja, būdams karā. Viņš nepārnāca. Toties mājās dzīvs, bet sakropļots atgriezās Pētera brālis – Jānis.
Tā kā Pēteris karoja 19. latviešu leģionāru divīzijas sastāvā, kas, kā zināms, pēc Vācijas kapitulācijas padevās gūstā ASV un Lielbritānijas armijām, Jānis un pārējie Pētera brāļi un māsa
joprojām tic, ka varbūt viņš ir dzīvs. Ģimene negrib samierināties ar domu, ka Pēteris gājos bojā Volhovas purvos. Jau atjaunotajā Latvijas brīvvalstī, meklējot informāciju leģiona arhīvā, piederīgie noskaidroja, ka šā karavīra žetons joprojām nav atrasts. Tāpēc vācu militāristu izpratnē viņu nevar uzskatīt par kritušu Otrajā pasaules karā. Viņš ir pazudis bez vēsts.
Pēteris ir mana tēva brālis, kuru es nekad neesmu redzējusi. Taču zinu, ka viņu mīlu, jo manī ir tie paši gēni, kas viņā. Vēsture, kas likusi karot brālim pret brāli, sāp. Nekādas oficiālās piemiņas dienas nespēj to dzēst. Es izvēlos godāt Pēteri viņa dzimšanas dienā.
