Kā vērtēt to, ka16.martā Rīgā pie Brīvības pieminekļa leģionāru atceres gājiena dalībniekus pretējās nometnes pārstāvji – biedrības “Apvienība pret nacismu” aktīvisti – sagaidīja ar skaļām sirēnām, ausīs griezošu mūziku un uzrunām par savu skatījumu uz vēsturi?
Latvijas vēsture ir sarežģīta. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības past savu viedokli neatkarīgi no tā, vai citiem tas patīk vai ne. Šajā ziņā mēs visi baudām brīvību – gan Dieva dotu, gan arī valsts garantētu. Taču tas ir tikai viens aspekts. Otrs – ne šis, ne citi vēsturiski atceres datumi šodienas skatījumā, manuprāt, neietver nekādu “ismu” glorificēšanu. Tā ir vēstures notikumu dalībnieku pieminēšana. Varbūt oponentiem brīžiem liekas nepieņemama tā vai cita forma, kā notiek atceres pasākumi. Taču arī tad pretējo viedokli ir jāprot paust, nezaudējot savstarpējo cieņu. Pieklājīgas uzvedības normas mūsdienu sabiedrībā nav atceltas. Nedomāju, ka kauties vai klaigāt atceres pasākumos būtu normāli un cilvēciski. Savu citādo attieksmi taču ikviens var paust arī miermīlīgi. Piemēram, stāvot ar plakātu, uz kura pausts viedoklis.
Taču ir savādi, ka tieši 16.martā Rīgā tik akcentēti notiek pretējo viedokļu paušana par Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā. Nezin kāpēc nekas tāds galvaspilsētā nav novērots 8.maijā, kad piemin visus šā kara upurus un 9.maijā, kad tiek svinēta padomju armijas uzvara šajā karā. Tad neviens ar dūrēm nevicinās un neklaigā. Tā ir viela pārdomām.
