Šī zināmā mērā ir tāda īpaša nedēļa. Varbūt tāpēc, ka ir iestājies pavasaris, lai gan dabā liecību par to vēl ir visai maz? Tikai dienvidu pusē pie pašas mājas sienas šur tur ieraugāms pa kādam drosmīgam sniegpulkstenītim.
Arī laika…Arī…
Arī laika prognozētāji salīdzina, ka kopš 1987.gada šis esot aukstākais marts. Varbūt šī ir īpaša nedēļa tāpēc, ka šonedēļ ir mana dzimšanas diena, kas liek aizdomāties par to, cik ātri steidzas laiks. Varbūt arī tāpēc, ka vakar, 21.martā, ticis pārsniegts līdzšinējais neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas ilgums. Kāds cilvēks rūpīgi saskaitījis, ka apritējušas tieši 7884 dienas, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Tas esot pat par vienu dienu ilgāk, nekā pastāvējusi pirmā Latvijas brīvvalsts.
Ministri norāda, ka šis fakts esot īpaša prieka vērts, jo tagad mums pašiem dota iespēja labāk vai sliktāk lemt savas valsts likteni. Tiesa, jo paši no sava vidus vien jau esam izraudzījuši deputātus, pareizāk vai ne tik pareizi par viņiem balsojuši un valdības krēslos tādējādi iecēluši. Šajās teju astoņtūkstoš dienās esam iztikuši arī bez dramatiskām dabas katastrofām salīdzinājumā ar citām valstīm un tamlīdzīgi. Tomēr daudz kas liek aizdomāties par mūsu dzīves kvalitāti šajā laikā. Vai ir pamats priecāties bez darba palikušajiem? Te es domāju tos cilvēkus, kuriem ir izglītība, bet darba nav.
Kāds prieks pieredzējušai bankas darbiniecei, kura mēnešiem ir bez darba tikai tāpēc, ka jaunības gadi pagājuši? Kāds prieks aizbraucējiem un viņu pavadītājiem? Vai ir pamats būt lepniem, ka patiešām esam absolūti neatkarīgi, lai gan nemitīgi pildām Briseles norādes? Tieši tāpēc daudz labprātāk izvēlos priecāties par pavasari, kas tuvojas, un savu dzimšanas dienu, jo kā viens, tā otrs atnāk bez jebkādām regulām un politiskiem spiedieniem.
