Baznīcā klausījos lasījumu no Bībeles un biju pārsteigta, cik lakoniski un reizē spilgti Lūkas savā evaņģēlijā aprakstījis Jēzus krustā sišanu. Kāpēc 21.gadsimtā šis stāsts joprojām saviļņo un aizkustina līdz asarām? Bībele ir izcila…Arī…
Arī viņa laikabiedrus mocīja ziņkāre. Viņi domāja: lai Jēzus pierāda, ka ir pašsludinātais Dieva dēls un izglābj sevi, bet, ja nespēs to izdarīt, tad ir viltvārdis un tāpēc pelnījis krustu! Jēzus kļuva par eksperimenta objektu… Viņš to visu jau iepriekš zināja, bet nebēga no likteņa. Redzot Jēzu krustā sistu, cilvēki juta kaunu, jo bija pieļāvuši un pat gribējuši nevainīgā sodīšanu. Viņu sirds iedrebējās patiesā līdzjūtībā. Jau tobrīd Jēzus bija izmainījis pasauli. Lai mēs nekad neaizmirstu par viņa sniegto mācību, Jēzus augšāmcēlās no kapa. Bija vajadzīgs brīnums, kas ļauj noticēt iracionālajam. Jēzus pārsteidza arī, neatriebjoties saviem pāridarītājiem. Viņš visiem bez izņēmuma dāvāja žēlsirdības filozofiju, kurā vairs nav vietas vilku likumiem un kurā augšāmcelšanās iespēja tiek dota katram, kurš patiesi nožēlo savus grēkus.
Nav saglabājušās ahreoloģiskas liecības par Jēzu, ir tikai četri kanoniskie evaņģēliji. Starp citu, Jēzu zina arī islāmā, kur viņš tiek uzskatīts par pravieti, hinduismā – par avatāru. Bet kristīgajā izpratnē laika skaitīšana mūsu ērā ir sākusies tieši ar Jēzus atnākšanu, kaut laicīgajā dzīvē viņam nebija reālas varas, bagātības, viņš bija tikai… vienkāršs, ceļojošs sludinātājs.
