Kam nācies pēdējā laikā mērot ceļu uz Rīgu, tie jau ir uz savas ādas izjutuši kārtējās pavasara sekas uz mūsu galvenajiem ceļiem, par mazāk galvenajiem nav vērts pat runāt. Jau marta sākumā mēs uzzinājām to, ko jau zinājām – ka mūsu ceļi ir tādi paši kā Zimbabvē un Tanzānijā. Bieži esmu nodomājusi, par kādu gan tūrismu te runāt! Speciālisti var līst kaut no ādas ārā, piedāvājot debesu brīnumus, bet jābūt galīgam muļķim, lai tūrists prieku baudīšanai mērotu divsimt kilometrus pa ārprātīgu ceļu, kur jādomā, kā nenolauzt kādu riteni un tikt līdz galam. Ko gan te runāt par 200 kilometriem, arī tos simts no Rīgas nav varēts sakārtot vairāk nekā 20 neatkarības gados un pat ne šoseju līdz Siguldai, kur, kā zināms, Latvija beidzas. Tēma veca kā pasaule, un pat skarbu vārdu, ko teikt, sāk pietrūkt. Satiksmes ministrija bijis iekārojams kumoss visām partijām visos laikos, taču ceļu sakārtošanai pietrūcis vai vispār nav bijis politiskas gribas. Kaut ceļi ir tāda lieta, kas skar pilnīgi visus iedzīvotājus! Arī šodien, kad ceļi ir jau sabrukuši, par ilgtspējīga autoceļu finansējuma modeli atkal tikai spriež. Taču naudiņa, kuru pienāktos tērēt ceļu uzturēšanai, piemēram, degvielas akcīzes nodoklis, nonāk kopējā kasē, lai stutētu tādas svarīgas jomas kā veselība un izglītība, kur, kā zināms, naudas nekad nebūs gana. Tāds apburtais loks. Bet izeja ir, kā varam iztikt bez ceļiem! Ir taču virtuālā dzīve, un mūsu valstī, lai nu kas, bet interneta pārklājums ir ļoti labs! April, april!
