Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Una Ģērmane.
Dzimšanas datums, vieta: 1971.gada 2.septembris, Balvi.
Mācījusies: Gulbenes pamatskolā, Rīgas 34.arodvidusskolā, Biznesa vadības koledžā.
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Juris, dēls Rolands.
Dzīves moto: “Nekad neapstāties, vienmēr virzīties uz priekšu, uz augšu!”
Martā Latvijā notika Pasaules čempionāts kērlingā, un starp Latvijas komandas dalībniecēm bija arī novadniece Una Ģērmane. Lieldienās viņa ciemojās Gulbenē un, tiekoties ar “Dzirksteli”, pastāstīja par savu aizraušanos ar šo sporta veidu un sapni piedalīties Olimpiskajās spēlēs Sočos.
Una šobrīd dzīvo Carnikavā un vada skaistumkopšanas salonu “Skaistuma aģentūra” Rīgā. Arī laikā, kad viņa vēl dzīvoja Gulbenē, veiksmīgi darbojās kā friziere, taču vienmēr vēlējās kaut ko vairāk, sapņoja par sava salona izveidi. Kad pavērās iespēja strādāt par pasniedzēju frizieru skolā Rīgā, viņa nedomājot pieņēma šo izaicinājumu. Pēc kāda laika sapratusi, ka viņas aicinājums tomēr nav pedagoga darbs, Una atsāka strādāt par frizieri. Ar laiku kopā ar kolēģi abas izveidoja savu uzņēmumu – salonu, piedāvājot klientiem dažādas skaistumkopšanas procedūras. Taču, par spīti tam, ka Unas profesionālā darbošanās it nemaz nav saistīta ar sportu, viņa jau 11 gadus aizraujas ar kērlingu.
– Kā pievērsāties kērlingam?
– Kērlings manā dzīvē ienāca, pateicoties klientiem Ivetai un Jānim Ozollapām. Protams, sēžot friziera krēslā, tiek pārrunātas dažādas lietas, tā arī man kopā ar vīru tika piedāvāts uzspēlēt kērlingu. Man gan tas likās nedaudz jocīgs, tomēr beigās nolēmu pamēģināt. Treniņš notika Jelgavā pulksten 5.45 no rīta. Tas tādēļ, ka ledus kērlingam un hokejam ir diezgan atšķirīgs. Naktī ledus tika pārliets un sagatavots kērlingam, un tad agri no rīta pirms hokeja treniņiem notika kērlinga treniņi. Pēc pirmās izmēģinājuma reizes izpratne par šo sporta veidu diez ko neradās. Pamēģināju vēlreiz un vēlreiz, un tieši tajā laikā, kad pievērsos kērlingam, tika komplektētas komandas Latvijas čempionātam, tā ātri vien tiku iesaistīta komandā. Latvijas čempionātā mana komanda izcīnīja uzvaru un iespēju startēt Eiropas čempionātā. Tas arī bija viens no faktoriem, kas mani motivēja turpināt un pilnveidot sevi konkrētajā sporta veidā. Arī debija Eiropas čempionāta mums bija ļoti veiksmīga. Mēs iekļuvām pusfinālā un ieguvām 4.vietu B grupā. Tad jau apstāties vairs nevarēja. Apetīte rodas ēdot. Eiropas čempionātos vairākas reizes palikām 4.vietā, protams, ka mūsu vēlme bija izcīnīt 1.vietu. Kad 2009.gadā ieguvām 1.vietu, mums pavērās iespēja startēt Pasaules čempionātā. Turklāt 2010.gadā Pasaules čempionāts notika Kanādā. Un tā bija arī iespēja redzēt un iepazīt šo zemi. Tagad savukārt jau tiek domāts par kvalifikāciju uz Olimpiskajām spēlēm Sočos. Tas šobrīd ir galvenais mērķis!
– Latvijā, šķiet, par kērlingu ir maz informācijas.
– Skatītājam, kurš nesaprot, kas tur īsti notiek, kērlings var likties neinteresants. Tiklīdz cilvēks saprot noteikumus un varbūt arī pats kādreiz ir uzspēlējis, viņš jau skatās ar citādāku redzējumu. Kad mēs, kērlingisti, pirms četriem gadiem netālu no Biķernieku trases uzcēlām kērlinga halli ar diviem celiņiem, pamazām sarosījās lielāks pulks. Uz halli var doties vienkārši patrenēties vai arī sarīkot kādu ballīti ar kērlinga spēlēšanu.
Kērlingā ir apvienots ļoti daudz no visa kā. Slodze, intensitāte ir līdzīga kā tenisā. Birstēšana notiek ļoti strauji un spēcīgi, un tad līdz metiena brīdim ir atelpa, kad jāspēj nomierināties un koncentrēties metiena izdarīšanai. Metiens balstās uz labu līdzsvaru, jo jāslīd uz vienas kājas, un uz sajūtām, kurā brīdī laist vaļā akmeni. Šajā spēlē ir arī kaut kas no šaha, jo ir jāmēģina paredzēt uz priekšu divi trīs gājieni. Un vēl ir arī kaut kas no biljarda – jāsaprot, kā kustēsies akmeņi pēc atsitiena. Šī varbūt nav tik izteikta fiziska spēle, lai gan arī fiziski ir jābūt labi sagatavotam.
– Kā vērtējat startu šīgada Pasaules čempionātā?
– Mūsu mērķis šogad bija izcīnīt vairāk uzvaras nekā 2010.gadā. Tad mēs izcīnījām vienu uzvaru, šogad gribējās divas trīs. Mēs apzinājāmies, ka šajā Pasaules čempionātā nevarēsim kvalificēties Olimpiskajām spēlēm, jo neesam pasaules līmeņa komanda, tomēr šogad mūsu līmenis bija augstāks, vairākās spēlēs cīnījāmies punkts punktā ar spēcīgām komandām, vienīgi pietrūka vēl kādas uzvaras. Kvalifikācijas turnīrs Olimpiskajām spēlēm notiks decembrī. No septiņām komandām uz olimpiādi dosies divas. Lai arī šķiet, ka cerības ir nelielas, iespēja ir! Esam uzrunājušas treneri no Šveices, kas arī tagad mūs gatavoja uz Pasaules čempionātu. Līdz tam mums trenera nebija, darījām visu pašas – lasījām grāmatas, skatījāmies video un mācījāmies. Trenere uzskata, ka mēs esam spējīga komanda, galvenais ir cītīgi gatavoties. Divas reizes nedēļā mums ir komandas treniņš un divas trīs reizes – individuālie treniņi. Kad beidzas ledus sezona, jāsāk iet uz trenažieriem un jāveic arī aerobie treniņi, kas ir saistīti ar izturību. Es treniņiem trenažieru zālē klāt pievienoju skrituļošanas treniņus. Man skrituļošana ir ļoti iepatikusies. Pagājušajā gadā Latvijas čempionātā savā vecuma grupā izcīnīju pat 2.vietu. Kādreiz braucu tikai skatīties, kā skrituļoja vīrs Juris un dēls Rolands, tagad arī mani pašu tā ir aizrāvusi.
– Jūsu vīrs Juris (distanču slēpotājs) taču arī ir nopietni sācis trenēties un vēlas startēt Olimpiskajās spēlēs.
– Viņš ir bijis divās Olimpiskajās spēlēs, tagad viņam radusies vēlme pacīnīties vēlreiz. Viņš intensīvi sāka gatavoties jau pērn, arī šogad regulāri dodas uz dažādām treniņnometnēm un cītīgi trenējas. Juris tiešām ir malacis! Un tas taču būtu fantastiski, ja mums abiem būtu iespēja nākamgad doties uz Olimpiskajām spēlēm – tas ir tāds kluss, bet ne nereāls sapnis!
– Kā pavadāt kopīgos atpūtas brīžus?
– Mums ir savi rituāli. Nedēļas nogalēs obligāts ģimenes pasākums ir pirts. Liels ģimenisks pasākums, kas izvēršas arī par visas mūsu ielas pasākumu, katru gadu ir mūsu ar Juri organizētās Līvu ielas (Carnikavā) sporta spēles. Kad esam mājās, labprāt dodamies arī nūjot gar jūru. Man pašai, piemēram, ļoti patīk rosīties pa virtuvi un gatavot ēst, tādēļ bieži organizējam tematiskās mājas ballītes. Abi ar Juri darbojamies pie mājas. Juris, piemēram, pļauj zāli, bet es rušinos dārzā. Tas ir mūsu laiks mājai!
– Cik bieži viesojaties Gulbenē?
– Cenšamies trīs četros mēnešos reizi apciemot savus vecākus, tuviniekus. Jūnijā mēs ar Juri organizēsim un vadīsim tēva māsas dzimšanas dienu. Mēs diezgan bieži arī esam vedēji kāzās. Dzimto pusi apciemojam labprāt, jo sirds velk uz šejieni. Abi ar Juri nereti esam arī domājuši, ka varbūt vecumdienās varētu atgriezties un dzīvot senču mājās. Mūs vairāk piesaista lauku vide, miers, klusums, tieši tāpēc arī pārvācāmies uz dzīvi Carnikavā. Bet kādreiz varbūt tiešām atgriezīsimies Gulbenē – viss iespējams!!!
