Šīs ir manas pārdomas pēc raksta “Pārdomas pēc krusta ceļa” izlasīšanas. Atnākot no krusta ceļa mājās, jutos pateicīga padzērušajiem puišiem, kuru dēļ aizgāju uz priekšu – dzirdēju priestera runu. Arī dusmīga uz policistiem, ka tie nespēj tikt galā ar padzērušajiem puišiem. Piedodiet, policisti! Jūs tomēr pildījāt savu pienākumu – paldies! Uzskatu, ka nav nekādas nozīmes, vai esi piedzēries bārenis vai piedzēries… (vienalga, kas) – uzvesties jāprot.
Krusta ceļā visi iet, pārdomājot savas iekšējās sajūtas, ieklausoties priesteru lasījumos, aicinājumos, un nedomāju, ka kādam patika, ka iztraucē šo mierīgo gājienu piedzēruši jaunieši. Stipri šaubos, vai skaidrā prātā viņiem rastos jautājumi un vai vispār spētu ko pār lūpu dabūt ārā. Bārenis nav attaisnojums. Daudzi no mums iet pa dzīvi, rēķinot santīmu pie santīma. Vai tāpēc, ka mēs nepiedzeramies un negaužamies skaļi, nozīmē, ka mūs tik vieglprātīgi var nosodīt? Man, piemēram, ir ļoti grūti, es arī daudzu jauniešu “tusiņus” neizprotu – vai tāpēc eju uz tiem izskaidroties?
Vēlreiz paldies policistiem! Reti gribas viņiem teikt paldies, bet šoreiz, domāju, ne viens vien krusta ceļa gājējs saka: paldies! Ja puiši atceras, ka ir gājuši gabaliņu mums līdzi un, arī skaidrā būdami, vēlas saņemt atbildes uz tiem pašiem jautājumiem, domāju, ka abās baznīcās ir ļoti atsaucīgi, zinoši cilvēki, mācītājs, priesteris, kas var palīdzēt.
