Palaikam ziņās demogrāfi brīdina, ka Latvijai draud plaša imigrācija, jo trūkst darbaspēka un ir zema dzimstība. Vai pienāks tāds brīdis, kad šie vārdi sasniegs dzirdīgas ausis? Tiem, kas par to atbildīgi, būtu jārīkojas – jo ātrāk,…
Lai izietu no kritiskās situācijas, acīmredzot ir par maz Saeimā iesniegt priekšlikumu kalnus, kas ilgstoši iestrēgst kabinetu plauktos, bet gan reāli jārīkojas. Vai tiešām valdības vīriem ir tik skopa informācija par vajadzībām, kas nepieciešamas jaunajām ģimenēm, lai normāli izdzīvotu? Vai jaunās māmiņas, audzinot mazuļus, nebūtu pelnījušas vismaz minimālo algu, nevis niecīgos bērnu pabalstus, pēc tam, izejot darbā, bez rūpēm tos iekārtot bērnudārzā; skolās bērni varētu saņemt brīvpusdienas un bez maksas braukt sabiedriskajā transportā. Jaunajām ģimenēm būtu liels atbalsts atlaides gan mājokļa iegādei, gan veselībai, gan apkurei un komunālajiem pakalpojumiem?
Ja valsts nedomā par saviem pilsoņiem, tad viņi paši meklē izeju no situācijas. Smieklīgi ir brīnīties, ka latvieši aizbrauc? Ko tad viņiem darīt, ja nav darba, ja ir māksla pabarot un izskolot pat vienu bērnu, kur tad vēl domāt par otro un trešo?!
Viss ir tiktāl politizēts, ka aizmirstam pašu galveno: nebūs latviešu tautas – nebūs Latvijas. Vai tad, kad nākotnē Latviju pārpildīs sveštautieši, kuriem aizbraukušo un vēl nedzimušo latviešu vietā atradīsies darbavietas, būs labāk? Nepatīkami secināt, ka latvieši pamazām izmirst. Negribētos gan, ka pēc gadiem 50 mūsējie savā dzimtenē būtu aborigēnu statusā gluži kā vietējie iedzīvotāji Austrālijā.
