* * *
Mūsu ielā būs krēsla.
Nočīkstēs pagalma vārtiņi,
un es būšu mājās.
Un viegla būs sirds,
kaut pie zemes vilks bijušā smaguma ēna.
Tu apsēdīsies man blakus uz kāpnēm un teiksi:
“Draudziņ, paskatīsimies zvaigznēs…”
Kaut kādas ogles man krūtīs kreisajā pusē gailēs.
Un tā mēs sēdēsim ilgi,
līdz jauna diena būs uzaususi.
Un pirmie putni, kas modīsies, būs vārdi:
“Cik labi, ka tu esi pārnākusi.”
