Vilnis Birkulis no Stradu pagasta
Dzīvoju Strados, un man katru dienu ir jābrauc pa Rēzeknes ceļu. Tas ir apmēram tā, kā kāds cilvēks teica, ka negribas šo objektu nosaukt cēlajā vārdā “ceļš”. Protams, ka ceļi viennozīmīgi ir prioritāte. Man ir sava personīgā mašīna, es gadā maksāju 130 latus ceļa nodokli, bet katru dienu man ir jābrauc pa bedrēm.
Juris Anckins no Beļavas pagasta
Latvijai vajadzēja pamācīties no Vācijas. Sākumā ir jāsataisa ceļi un tad tikai viss pārējais. Nesaremontēti ceļi lauž tehniku, tam seko izmaksas, remonti, avārijas un tā tālāk. Reizēm pat labi nogreiderēts zemes ceļš vasarā ir labāks nekā asfalta ceļš. Ļoti daudz ceļu ir uz sabrukšanas robežas. Bet naudas jau laikam ir tik, cik ir. Ja ceļus remontē, tad tas arī ir jāveic kvalitatīvi. Kas bieži vien notiek pie mums – uzlej asfaltu, tad to sāk rakt un tad atkal lej virsū asfaltu. Pilsētas ielu rekonstrukcijas projekts uz papīra noteikti izskatījās normāli, bet dabā tas nefunkcionē. Tāds projekts varētu derēt siltajos reģionos – Spānijā, Grieķijā. Piemēram, stāvlaukumā pie “Santas” ar mazu mašīnu var iebraukt, bet ar lielāku – sarežģīti, un kas notiek ziemā pilsētas ielās? Rekonstrukcija ir veikta, protams, ir uzlabojumi, bet līdz galam nav pārdomāts.
