Šonedēļ, automašīnā līkumojot no Tirzas pagasta uz Gulbeni, mēģināju saskatīt tās robežas, kur beidzas saimnieku kopti tīrumi un sākas krūmāji. Ar skumjām nācās secināt, ka šī robeža jau sen nelīdzinās stingri novilktai līnijai. Tas, ka tā izzūd arvien vairāk, atklāsies tad, kad būs nokusis sniegs. Gudri ļaudis saka, neesot ko bažīties par krūmiem. Tie liecinot par to, ka mūsu Latvijas zeme vēl elpo un ir dzīva, ka tā nav aizmirsusi, kā šalc labības druvas, līkstot zem vārpu smaguma. Tomēr manī bažas vieš tas, kas notiks tad, kad valsts dzīves reformētāji aizmirsīs par to, ka nekas cits kā vien lauki ir mūsu dzīves spēcinošā ādere. Tikai daiļdārzu veidotāji un puķu dobju iekopēji vien nebūs Latvijas lauku uzturētāji. „Man laukos tikai dažas vistas, pārītis trušu un dažus kvadrātmetrus liels zemes stūrītis. Kam man vajag vairāk? Spēka vairs nav,” teica kāds tirzmalietis. Droši vien, ka viņam arī vairāk nevajag, bet, kas notiks tad, ja tāda attieksme būs visiem, ja ar reformām pārņemtie amata ļaudis neieklausīsies zemniekā, kurš spēku izsīkumā atmetīs laukiem ar roku? Skaidrs, ka arī pilsētā visiem vietas nekad nepietiks. Savukārt tie spēka gadu cilvēki, kuri pie lauku veikala stūra steigā izmalko stiprā alus pudeli, zemi nekad vairs nestrādās. Viņu dzīves saturs un jēga ir pavisam cita. Braucu un domāju, cik tīrumu šopavasar atkal veltīgi sauks pēc latviešu zemnieka roku spēka, jo citā mēlē runājošie zemes īpašnieki šurp nebrauks un burkānus neaudzēs. Viņi tos pirks lielveikalos. Tā ir vieglāk.
