Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Sandra Pērkone.
Vecums: 45 gadi.
Dzīvo: Gulbenē.
Strādā: Ievas Grīnšteines ģimenes ārsta praksē.
Ģimene: trīs bērni – Ingars (24 gadi), Egija (21 gads), Edgars (19 gadu), draugs Uldis.
Vaļasprieks: ceļošana, rušināšanās dārzā.
Medicīnas māsa Sandra Pērkone, kura strādā Ievas Grīnšteines ģimenes ārsta praksē, ir viena no tiem mūsu medicīnas darbiniekiem, kura tika izvirzīta Medicīnas gada balvai, ko organizē Latvijas Ārstu biedrība sadarbībā ar Latvijas Māsu asociāciju un Rīgas Stradiņa universitāti.
– Tas bija pārsteigums?
– Protams, bija izbrīns un gandarījums vienlaikus. Atnākot mājās, mamma man teica, ka par mani esot rakstīts avīzē. Vaicāju, kas tad īsti ir rakstīts? Uzzinot, ka esmu viena no tiem, kas izvirzīta šai balvai, bija patīkami. Tas dod stimulu strādāt tālāk, jo ir svarīgi, ko cilvēki par mums domā. Neuzskatu, ka esmu individuāli pelnījusi atzinību. Svarīgs ir komandas darbs. Svarīgi ir sastrādāties. Un mums ir lieliska komanda – daktere Ieva Grīnšteine, māsiņa Olga Vinceviča un es. Mūsu daktere ir saprotoša, gudra, iejūtīga, pretimnākoša un vienkārši burvīgs cilvēks. Mūsu darbā savas personīgās rūpes jāmāk atstāt mājās, un es to varu. Cenšos būt optimiste, neesmu no tiem, kas nokar degunu un sūkstās par dzīvi. Visu var atrisināt!
– Medicīna – tas ir bērnības sapnis?
– Maza diezgan daudz slimoju un gulēju slimnīcā. Tad arī novēroju māsiņu darbu, proti, kā viņas mazgāja un dezinficēja adatas, šļirces, tas mani saistīja un aizrāva. Atceros, ka vienmēr gāju pie māsiņām un lūdzu, lai arī man atļauj to darīt. Un man tas tā iepatikās! Mājās visas lelles bija sašpricētas. Ja nebūtu tik bieži gulējusi slimnīcā, neredzētu māsiņu ikdienas darbu, tad nezinu, kā būtu izveidojusies mana dzīve. Kad mācījos 1.klasē, skaidri zināju, ka būšu medicīnas māsa un nekas cits. Kaut gan vecāki mani gribēja pierunāt, lai mācos par ārstu, bet man ārsta darbs šķita garlaicīgs. Pēc skolas beigšanas es aizgāju mācīties uz Rīgas 3.medicīnas skolu. To pabeidzu un sāku strādāt Gulbenes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Darbs uzņemšanas nodaļā bija īsts rūdījums. Tas bija smags laiks. Uzņemšanā vērsās ļoti daudz cilvēku ar traumām, arī alkohola reibumā. Bija ātri jādomā, kā rīkoties, nebija laika gaidīt, kā arī bija ļoti daudz jāzina. Bet es tikko no skolas sola. Labi, ka citas medicīnas māsiņas palīdzēja ar padomu.
Uzskatu, ka tieši pirmā darba pieredze uzņemšanas nodaļā ielika man ļoti labus pamatus. Uzņemšanas nodaļā nostrādāju divus gadus. Tad sāku strādāt bērnu konsultācijā. Tajā laikā kā sāku strādāt kopā ar dakteri Grīnšteini, tā pat līdz šim brīdim. Drīz būs 30 gadi, kopš strādāju medicīnā. Un ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka savu dzīvi esmu saistījusi ar medicīnu. Kaut gan esmu pabeigusi arī Starptautisko praktiskās psiholoģijas augstskolu. Ja būtu iespēja, es mācītos par ārsta palīdzi, bet diemžēl neklātienē to apgūt nevar. Bet, ja šāda iespēja kaut kad būs, tad noteikti to izmantošu.
– Atnākot pie mediķiem, cilvēki reizēm grib tikai aprunāties.
– Tā arī ir. Un tādu cilvēku ir daudz. Tā kā es beidzu augstskolu, kurā tika mācīta arī psiholoģija, zināšanas man ir. Zinu, ka cilvēkiem nepieciešama sapratne un iejūtība. Daudzi sūdzas, ka “ātrie” ved uz Balvu slimnīcu. Īpaši tas nepatīk vecajiem cilvēkiem. Viņus baida attālums. Un es viņus saprotu. Radinieki nevar izbraukāt pie slimnieka tik bieži, cik vajadzētu vai cik slimnieks gribētu.
– Kas jūsu darbā ir visgrūtākais?
– Papīru birokrātija. Ja tiek veikta kāda manipulācija, tā ir pēc tam jāatraksta sešos papīros. Kāpēc tā? Man tas īsti nav skaidrs. Ja nebūtu tik liela birokrātija, paliktu daudz vairāk laika, lai kontaktētos ar pacientu. Birokrātija sarežģī ikdienu, un ar katru gadu tā kļūst arvien lielāka. Kā to risināt? Domāju, ka mūsu viedokli neviens vērā neņems. Augstākās amatpersonas izdomā likumus, noteikumus, bet varbūt viņi pat reāli nezina, kā īsti notiek darbs ārstu praksē, varbūt pat nestādās priekšā, ka mēs pulksten 8.00 nākam uz darbu, tad līdz pulksten 14.00 vai 15.00 pieņemam cilvēkus, kad aizpildām nepieciešamos dokumentus, tad jau ir vakars, bet vēl jau ir mājas vizītes, ir jāapmeklē jaundzimušie, jādodas pie slimniekiem. Arī brīvdienās cilvēki lūdz palīdzību. Diemžēl šo otru darba pusi neviens neredz.
– Kā cilvēki izturas pret savu veselību?
– Situācija nemainās. Kamēr nav kaut kas atgadījies, tikmēr mums jāzvana vairākas reizes un jālūdz, lai atnāk, piemēram, uz profilaktisko pārbaudi, īpaši tas skar vīriešus. Sievietes tomēr ir apzinīgākas. Es pat “draugos” meklēju pacientus un uzrunāju, ka, piemēram, ir jāatnāk uz poti. Daļa cilvēku ir kūtri un nenāk, bet ir arī otra galējība – ir, piemēram, cilvēki, kuriem tikko sākušās iesnas un jau ir klāt pie ārsta. Bet tā ir bijis vienmēr.
– Tagad jau moderni ārstēties caur internetu.
– Tagad tas patiešām ir aktuāli. Uzskatu, ka zāles internetā pasūtīt un pirkt nevajadzētu, jo nekad nevar zināt, ko nopirksi un kas tajā kastītē būs iekšā. Ir mums tādi pacienti, kuri mēdz ārstēties caur internetu. Viņi, apskatot savus analīžu rezultātus, izlasa internetā informāciju, nosaka sev vairākas diagnozes un paši uzsāk savu ārstēšanu, kaut gan patiesībā slimības būtību neizprot. Pēc kāda laika saņem jaunus analīžu rezultātus, un tie ir vēl sliktāki. Vaicājot viņiem, ko darījāt, atbilde ir – internetā izlasījis, ka esot tāda un tāda diagnoze, pats nopircis sev zāles un cerējis, ka būs labi. Interneta forumos cits cita pieredzi izlasa, tad paši kaut ko pērk un lieto un, kad kļūst galīgi slikti, tikai tad atnāk pie mediķiem.
– Ko domājat par plānu veselības aprūpi saistīt ar nodokļu sistēmu?
– Tas ir traģiski. Cik daudzi maksā lielus nodokļus? Tik daudzi ir bez darba. Tad jau iznāk tā – kam nebūs naudas, tam nebūs medicīnas. Tā būs galējība. Cilvēki baidīsies nākt pie ārstiem, jo domās, ka viņiem nepienākas palīdzība. Saslimstība kļūs vēl lielāka. Varbūt vajadzētu no kaut kādas zināmas nodokļu summas maksāt obligāto veselības apdrošināšanu.
– Meita arī studē medicīnu?
– Viņa mācās Latvijas Universitātē Ārstu fakultātē. Ko viņa izvēlēsies tālāk, nezinu. Vēl jau tikai mācās 1.kursā. Viņai vecākais brālis ieteica, lai studē medicīnu. Vai viņa izturēs līdz galam? Nezinu. Meita, atnākot pie manis uz darbu, redz ārsta ikdienu. Bez pacientu pieņemšanas tie ir arī drausmīgie papīru kalni, kuri dakterei jāraksta līdz vēlam vakaram. Laiks rādīs, kāda izveidosies meitas nākotne. Savukārt vecākais dēls ir pabeidzis Jūras akadēmiju un ir stūrmanis. Jau otro gadu dodas jūrā. Viņš tāpat kā es jau 1.klasē zināja, ka būs stūrmanis un pēc tam kapteinis, ar tādu mērķi viņš arī mācījās. Tagad strādā ārzemju firmās, vada naftas un gāzes platformas. Jaunākais dēls mācās Rīgas 3.arodskolā un būs metinātājs. Viņam ir sapnis braukt prom strādāt uz ārzemēm.
