Trīs reizes dienā gulbeniete Biruta Andronova uzrunā savu četrkājaino mīluli Sofiju, mudinot doties pastaigā. Nesteidzīgi viņas abas pastaigājas pa Gulbenes ielām. Kamēr saimniece pārmin kādu vārdu ar paziņām, Sofija vērīgi vēro apkārtni, jo pēc dabas ir ziņkārīga. 1.aprīlī sunītei apritēja pieci gadi.
„Sofija nav nekāds aprīļa joks. Viņa ir jūrmalniece. Meita zināja, ka gribu mazu sunīti, un to nopirka. Grozā esot bijuši trīs japāņu hina šķirnes kucēni, bet Sofija visvairāk izrādījusies, it kā uzrunādama meitu, lai izvēlas tieši viņu. Sofija pie manis nonāca divu mēnešu vecumā un svēra 200 gramus,” stāsta Biruta. Viņa bilst, ka sākotnēji gribējusi pekinieti, bet Sofijai esot līdzība ar šīs šķirnes pārstāvjiem.
Apbrīnojama mazēdāja
Saimniece priecājas, ka ēdienos suņu meitene neesot izvēlīga. Labprāt cienājoties, piemēram, ar marinētiem gurķiem, siļķi, sieru un biezpienu, bet par lielāko kārumu uzskatot dzīvniekiem domātajos veikalos nopērkamos našķus. „Viņa ir apbrīnojama mazēdāja. Dažkārt brīnos, no kā Sofija vispār pārtiek, ko likt ēdienam domātajā traukā. Esmu novērojusi, ja tajā būs mazie bērniem domātie cīsiņi, tad trauks noteikti būs tukšs,” stāsta saimniece. Katru rītu Sofija pieprasa arī krūzīti kafijas ar pienu.
Sofijai patīk būt uzmanības centrā, uzturēties saimnieka tuvumā un ļauties draiskulībām, jo šīs šķirnes pievilcīgie pārstāvji pēc dabas ir sirsnīgi un dzīvespriecīgi. „Sofija draudzīgi izturas pret cilvēkiem, bet ārkārtīgi necieš lielos savas sugas brāļus. Jo lielāks suns, jo viņai ir lielākas dusmas. Ja vien spētu, Sofija dotos cīņā ar visiem lielajiem suņiem,” smejas Biruta, kuru ģimenē Sofija ir izraudzījusies par savu saimnieci, kurai jāpakļaujas. Tieši tāpēc saimniece ļaujas mīkstā un zīdainā kažoka īpašnieces uzlielīšanai, kura nekad neko neesot sagrauzusi vai saplēsusi. „Sofija ir ļoti apzinīgs un kārtīgs dzīvnieks. Līdz gada vecumam naktī trīs reizes cēla mani augšā, lai izvestu viņu ārā nokārtoties. Nelīdzēja ne šim mērķim domātais palags, ne kaste,” stāsta saimniece.
Nepatīk mazgāties
Biruta Sofiju mīļi dēvē par meitiņu. Aukstajās ziemas dienās, kad pastaigas ieilgušas, paslēpj azotē, lai sunīte sasildītu ķepas. Ja pārvarama peļķe, pasit draudzeni padusē un pārnes pāri, lai nesamirkst kažoks. Sofija šo labvēlību nekavējas izmantot, bieži vien pati apstājoties un ar skatienu uzrunājot saimnieci, sak, palīdzi nu! Reizi divos mēnešos Biruta nepielūdzami liek Sofiju vannā. Tad gan skanot visa māja. „Viņai nepatīk mazgāties. Apķeras ar priekšķepām man ap roku un žēlabaini smilkst. Toties pēc tam kažoka žāvēšana ar fēnu ir tīrā bauda. Kā tad nemazgāsies, ja pa nakti guļ zem segas man blakām. Tikai purniņš ārā no segas,” stāsta Biruta.
