Akurāt tajā dienā un reizē, kad Gulbenes novada domē viesojās ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, mans deguns nezin kāpēc sajuta kūts smaržu. Tieši smaržu, nevis smaku. Var jau sacīt, ka par to pieklājīgi cilvēki nerunā. Bet kāpēc…
Pavisam nesen taču ne tikai lielajās kopsaimniecībās īdēja govju ganāmpulki un rukšķēja sivēnu bari, tāpat bija katrā personiskajā kūtī! Vēl atceros kā manā bērnībā smaržoja un garšoja Latvijas brūnaļas Ventas piens Druvienas pagastā. Silts, caur marli nokāsts turpat kūtī pēc slaukšanas. Venta bija manas vecmāmiņas gotiņa. Piesaucot šo brūnaļu, kuras sen vairs nav, izjūtu tikko slaukta piena un kūts smaržu. Tās abas manās atmiņās ir sajaukušās kopā. Bet vecmāmiņas turētais ruksis aizgaldā draudzējās ar kaķiem, ļaujot tiem ēst no savas siles un ziemā sildīties uz rukša platās muguras. Starp citu, ruksim vārītie kartupeļi mizās kopš bērnības vasarām ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem.
Jā, pavisam nesen neviens nevīpsnāja, redzot, ka lauku skolotājai rokas visu laiku izskatās netīras. Tas bija nenomazgājams melnums no darba piemājas saimniecībā. Nevienu nepārsteidza, ka ciema padomes priekšsēdētāja pusdienlaikā skrien uz mājām govi slaukt, jo kārtīga saimniece to dara trīs reizes dienā. Nezin, cik no mūsu tagadējiem pagastu pārvaldniekiem ir tādu, kuri tur savu govi, sivēnu? Cik no mūsu novada deputātiem prot izmēzt kūti, pagatavot cūkēdienu un izslaukt govi. Ar rokām, nevis slaucamo aparātu! Cik no viņiem to dara joprojām?
Laiki mainījušies un tiem līdzi cilvēku dzīve. No mūsdienu lauku sētām diemžēl kūts smarža sāk zust. Govs vai rukša turēšana lauciniekam šodien ir nevis nepieciešamība, bet drīzāk vecs ieradums vai hobijs. Kā manai radiniecei Gaidai Valkas rajonā. Viņa, bijusī pastniece, jau sen ir pensijā, bet ne par ko nav pierunājama atteikties no trīs gotiņu un vairāku teliņu turēšanas. Gaida saka: „Ja man nebūs lopu, nebūs arī manis.”
Nav vairs izdevīgi niekoties piemājas saimniecībā, jo ir grūti pierādīt, ka tur slauktais piens un audzētais sivēns atbilst Eiropas Savienības prasībām. Un ja vēl kvotas neļauj?! Saražosi vairāk, vēl liks sodu samaksāt! Kāpēc pūlēties, bendēt nervus, ja pienu un gaļu var nopirkt veikalā. Tas nekas, ja jāpērk Lietuvā vai Polijā ražoti piena produkti un desa, jo tā ir lētāk. Esam taču Eiropas Savienības kopīgajā tirgū! Būt nacionālo lauksaimniecības produktu patriotam nav obligāti. Kopējā lauksaimniecības produktu (pārtikas) importa atkarība Latvijā gadu gaitā pieaug. Savādi, vai ne?
Lauku ekonomika šodien drīzāk smaržo pēc kokzāģētavām, pēc subsīdijām, pēc trūkumcietēju pabalstiem, nevis pēc kūts. Varbūt pienāks laiks, kad savus bērnus un mazbērnus vedīsim uz zooloģisko dārzu apskatīt govi, cūku. Bet veikalā pirksim ne tikai margarīnu ar lauku sviesta garšu un smaržu, bet arī piena izstrādājumu ar dabisku kūts smaciņu.
