Par kažokzvēru aizsardzību parakstu vākšanas kampaņā Latvijā parakstījušies jau vairāk nekā 9000 iedzīvotāju. Nupat paziņoja, ka trūkst vēl nepilna tūkstoša parakstu, lai varētu rosināt aizliegt mūsu valstī audzēt kažokzvērus. Nezinu, kāpēc tāda kampaņa! Sievietēm taču patīk zvērādas valkāt. Vismaz agrāk tā bija. Varbūt tagad ir citādāk. Viss mainās.
Es no 1974. līdz 1995.gadam biju šoferis zvērsaimniecībā Letēs. Biju tas, kurš lapsām veda barību – zivis un visu pārējo. Atceros, ka sākumā, kad nodibinājās zvērsaimniecība 1954.gadā, bija arī tādi, kuri mājās audzēja lapsas. Bija atļauts. Dažam bija pat 20. Pēc tam zvērādas realizēja. Taču aiz žēluma mājās turēt lapsu kā suni nevarēja. Neviens arī to nedarīja. Tiesa, bija dažām zvērkopēm mīluļi – lapsēni, no kuriem atteikusies pašu māte. Tādi mazuļi tika loloti, baroti no pudelītes. Protams, ka šiem zvēriem kopējas pieķērās un pēc tam šķirties bija vēl sāpīgāk.
Taču nepiekrītu, ka zvēri šādās saimniecībās Latvijā tiek mocīti. Letēs tā nekad nebija! Arī būri bija pietiekami lieli. Tā vienkārši bija tāda saimniekošanas nozare – zvērkopība. Tas ir tāpat, kā turēt cūkas. Ne jau skaistumam, bet patēriņam! Tāpat arī lapsas.
Agrāk ne tikai lapsas vien audzēja kažoka dēļ. Arī trušus. Pat meža cūku ādām bija noiets. Bija pieprasījums. Šuva ausaines, taisīja krāgas un bērniem kažociņus. Bet tagad neko vairs nevajag.
Ilgvara Būdas no Beļavas pagasta Letēm sacīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
