Aizvien
biežāk Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Vidzemes reģiona
darba devēju konsultāciju centrā saskaramies ar darba devēju uzdotu
jautājumu: kā cīnīties ar nesaskaņām darba kolektīvā, strīdiem un
dažādām stresa…
800×600
Nesaskaņu
pamatā ir paaugstināts stresa līmenis, savukārt stress ir organisma
emocionālā reakcija uz dažādiem nelabvēlīgiem ārējiem vai iekšējiem
faktoriem (piemēram, laika trūkumu, paaugstinātu atbildību,
pārslodzi, vardarbības draudiem u.c.). Šos faktorus pieņemts dēvēt
par stresu radošajiem riska faktoriem jeb stresoriem. Kā biežākos
darba vides stresorus var minēt:
1.
DARBA
SATURS (slikti
saprotamas darba prasības; vienveidīgs un vienmuļš darbs;
saraustīts darbs; nemainīgs darbs; darbs, kurā nav nepieciešamas
visas nodarbinātā prasmes; darbs, kurš ierobežo fiziski; darbs,
kurš nepatīk vai liekas pretīgs u.c.).
2.
DARBA
SLODZE UN DARBA TEMPS (pārāk
liela vai maza slodze (kvantitatīvi vai kvalitatīvi); pārāk ātrs
vai nekontrolējams darba temps; laikā
ierobežots darbs un ierobežoti termiņi).
3.
DARBA
LAIKA ORGANIZĀCIJA (nemaināms
darba grafiks; vēlmēm neatbilstošs darba grafiks; neprognozējams
darba laiks; pārāk garš vai pārāk īss darba laiks; darbs maiņās
(īpaši – vēlmēm neatbilstošās maiņās); darbs bez sociāla kontakta
ar kolēģiem – darbs vienatnē).
4.
NODARBINĀTĀ
LOMA UN LĪDZDALĪBA ORGANIZĀCIJĀ
(neskaidra
(arī – konfliktējoša) loma uzņēmumā un darba procesā; nespēja
ietekmēt lēmumus saistībā ar savu darbu; pārāk liela vai pārāk maza
atbildība; atbildība par citiem cilvēkiem).
5.
ORGANIZĀCIJAS
KULTŪRA (slikta
iekšējā komunikācija; neskaidrība par organizācijas mērķiem un
struktūru; nespēja risināt organizācijas iekšējās problēmas;
neskaidra organizācijas attīstība; neefektīvs vadības stils).
6.
KARJERA
(karjeras
attīstības neprognozējamība; karjeras bezperspektivitāte konkrētajā
darba vietā (izaugsmes trūkums); sasniegumu nenovērtēšana vai
pārspīlēšana; pārāk zemas vai neatbilstošas kvalifikācijas darbs;
nelietderīgs vai sociāli mazvērtīgs darbs; nedrošība par darbu;
darbam vai vēlmēm neatbilstoša samaksa; negodīga vai nemotivējoša
apmaksas sistēma;
7.
ATTIECĪBAS
AR CITIEM NODARBINĀTAJIEM (sociāla
vai fiziska izolācija; darbabiedru atbalsta trūkums; nesaskaņas un
/ vai ļaunprātīga attieksme nodarbināto starpā; sliktas attiecības
ar kolēģiem);
8.
MĀJAS
UN DARBA ATTIECĪBAS (konfliktējošas
prasības mājās un darbā; atbalsta trūkums darba problēmās no
tuviniekiem; atbalsta trūkums mājas (sadzīves) problēmās no darba
vietas un / vai kolēģu puses).
Īpašs,
grūti klasificējams stresora veids ir vardarbība darba vietā. Tā
var būt gan fiziska, gan psiholoģiska, lai gan šī robeža mēdz būt
visai izplūdusi – mobings, bosings, bulings. Ar šiem jēdzieniem
galvenokārt saprot atkārtotu, nepamatotu uzvedību attiecībā pret
kādu nodarbināto vai nodarbināto grupu, kas rada risku nodarbinātā
veselībai un drošībai. Šāda veida vardarbība var būt gan vertikāla
(piemēram, kad vadītājs īsteno psiholoģisku teroru pret padoto),
gan horizontāla (divu viena līmeņa darbinieku
starpā).
Šķiet, visi nosauktie stresori vairāk saistīti ar
cilvēka psiholoģiju, tomēr darba vidē stresu var radīt arī tādi
faktori kā nepietiekams
apgaismojums,
nesakārtotas
darba vietas,
kaitinoši
darba vietu defekti (piemēram, čīkstošas durvis, bojāti krēsli,
nestrādājošas iekārtas u.c.).
Stress
darba vietā ir bīstams, jo tas ne tikai rada nepatīkamu situāciju
darba vietā, bet var izraisīt virkni veselības problēmu. Kā
biežākās var minēt elpošanas sistēmas traucējumus, sirdsklauves,
svīšanu, trīci, muguras sāpes, dzimumfunkcijas un miega
traucējumus, galvassāpes vai migrēnu, reiboņus, ādas iekaisumus un
alerģiskas reakcijas, aizcietējumus un caurejas, kā arī gremošanas
traucējumi u.c.
Tāpat
no nepārtrauktas stresa situācijas var rasties virkne psiholoģiska
rakstura problēmu: vienaldzība, apsēstības un mānijas, fobijas,
nespēja koncentrēties, šaubīšanās un nervozitāte, paaugstināta
nogurdināmība, pašnāvības domas, zema pašapziņa, depresija,
bezmiegs, augsta uzbudināmība, apetītes pārmaiņas u.c.
Runājot
par stresu darba vietās, jāmin arī
„izdegšanas sindroms”, kas rodas no ilgstošas atrašanās stresa
stāvoklī. Tipiskākās
izdegšanas sindroma pazīmes ir
emocionāls
pārgurums
(samazinās vai izzūd emocionālā reaktivitāte (naids, prieks), ko
aizvieto apātija, vienaldzība, jūtu atrofija – tai raksturīga
ciniska attieksme pret visu, neiecietība, aizkaitināmība,
nomāktība, skumjas, nespēja izjust emocijas, kā arī raksturīga
vēlēšanās pašizolēties); depersonalizācija
(parādās pārmaiņas cilvēka personībā un uzvedībā, kā arī izteikta
nespēja atbrīvoties, atslābināties. Bieži vien parādās atkarība no
dažādām vielām (tabakas, kafijas, alkohola un medikamentiem);
pārmaiņas attieksmē pret darbu un darba
attiecībās (zūd vēlēšanās turpināt iesākto karjeru, līdz
ar to pazeminās darbaspējas, kā arī pasliktinās attiecības un rodas
naidīga attieksme pret darbabiedriem. Tai pat laikā samazinās
rīcības lietderīgums, parādās nespēja izteikt domas vārdos un
rakstiski, pavājinoties arī spējai pieņemt lēmumus. Raksturīgas
spontānas dusmu lēkmes).
Kā cīnīties ar stresu darbā?
Galvenais
priekšnoteikums – atzīt, ka šādi riski eksistē, tos identificēt un
mēģināt novērst, pareizi organizējot darbu un atpūtu. Piemēram,
laba prakse ir atvaļinājumu plānošana atbilstoši darbinieka ģimenes
stāvoklim. Svarīgs priekšnoteikums ir arī katram darbiniekam
individuāli izstrādāts un izrunāts plāns par iespējamo izaugsmi
uzņēmuma ietvaros. Konfliktu izskaušanai ieteicams noteikt
konkrētus mehānismus iekšējās komunikācijas nodrošināšanai –
regulāras darbinieku sapulces un aptaujas, kā arī speciālu
programmu izveidošana psihoemocionālās vardarbības apzināšanai un
novēršanai (piemēram, pārrunas ar šādās situācijās iesaistītajiem
darbiniekiem, organizāciju psihologu pieaicināšana u.
c.).
Darba
vides psihoemocionālos riska faktorus nekad nebūs iespējams novērst
pilnībā, savukārt, identificējot tos savlaicīgi, kā arī plānojot
pārdomātus un atbilstošus preventīvos pasākumus, psihoemocionālo
riska faktoru līmeni var samazināt līdz minimumam. Īpaši svarīga ir
arī nodarbināto informēšana un izglītošana jautājumos, kas skar
savlaicīgu stresa pamanīšanu un samazināšanu līdz līmenim, kas
neapdraud veselību.
*Rakstā
izmantota informatīvā bukleta „Stress darbā, jeb psihoemocionālie
darba vides riska faktori” sniegtā informācija, kuras autori ir
Rīgas Stradiņa universitātes
Darba drošības un vides veselības institūts sadarbībā ar
psihoterapeitu, psihologu Ansi Jurģi Stabingi http://osha.lv/lv/publications/files/psihoemocionalie-riski.pdf
Uzņēmējus, kuriem radušās neskaidrības vai jautājumi šajā
vai citos darba aizsardzības vai darba tiesību jautājumos, aicinu
bez maksas konsultēties Latvijas Darba devēju konfederācijas
Vidzemes reģiona konsultāciju centrā Valmierā, Garā ielā 7, kā arī,
zvanot pa tālruņiem 64233448 un 28610420 vai sūtot savus jautājumus
uz e-pastu dagnija@lddk.lv.
Latvijas
Darba devēju konfederācijas reģionālo konsultatīvo centru darbība
tiek nodrošināta Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta „Darba
attiecību un darba drošības normatīvo aktu praktiska piemērošana
nozarēs un uzņēmumos” 1. aktivitātes „Darba devēju konsultatīvo
centru izveide plānošanas reģionos un informācijas sniegšana darba
devējiem par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības
normatīvo aktu praktisku piemērošanu”
ietvaros.
Normal 0
false
false
false
LV
X-NONE
X-NONE
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-parent:””;
mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Calibri”,”sans-serif”;}
