Herberts Balodis, pensionārs no Gulbenes:
Uzņēmumā „Liepājas metalurgs” jaunībā esmu bijis ekskursijā. Spriežot pēc akcionāra Kirova Lipmana izteikumiem, saprotu, ka visu laiku no šī uzņēmuma tika pumpēta laukā nauda. Laukā ņēma, bet atpakaļ neko neguldīja. Akcionāriem bija jāmaksā dividendes. Rodas jautājums – kā varēja izmaksāt dividendes, ja uzņēmums strādāja ar zaudējumiem? Lai tagad tie, kas saņēma dividendes, visu šo naudu atdod atpakaļ uzņēmumam. Lai glābj uzņēmumu paši par saviem līdzekļiem, nevis prasa valsts palīdzību. Runājot par strādnieku likteni, jāteic, kaut arī uzņēmumam palīdzētu paši akcionāri, tik un tā šī palīdzība nepaglābs vismaz pusi strādnieku no atlaišanas no darba. Ja ne pusi, tad trešo daļu noteikti nāksies atlaist. Domāju, ka uzņēmumā nav uzstādītas arī nekādas jaunas iekārtas, kas ļautu taupīt līdzekļus, piemēram, uz elektroenerģijas patēriņa. Ražotne ir daudzietilpīga visādā ziņā. Ar metāllūžņu pārstrādi vien tā nav spējīga izdzīvot. Valstī „Liepājas metalurgs” nav vienīgais uzņēmums, kur ir līdzīgas problēmas.
Jānis Jēgers, zemnieks:
Galu galā „Liepājas metalurgs” taču ir privātais bizness, tāpēc uzskatu, ka valstij ar saviem līdzekļiem tas noteikti nav jāglābj. Vai tad vēl nepietiek ar banku glābšanu! Ja vienu uzņēmumu glābj, rodas jautājums, kāpēc neglābj otru? Galā ir jātiek pašiem akcionāriem. Kas mūs, zemniekus, glābj? Pašiem jātiek ar savām problēmām galā. Lai valsts labāk rūpējas par neizbraucamajiem ceļiem un citām problēmām, nevis gādā par privātu uzņēmumu glābšanu un atsevišķu cilvēku interešu aizstāvību. Neesmu ļoti smalki izpētījis, ar kādu uzņēmējdarbību valsts var vai nevar nodarboties, vai negrib nodarboties, bet, ja jau reiz „Liepājas metalurgs” tika atdots privatizācijai un tas arī tika izdarīts, tad lai īpašnieki arī risina šīs problēmas, jo visus šos gadus ir guvuši tikai labu peļņu. Par kādu naudu tad tik ātri kļuva par miljonāriem? Tagad, kad nu vairs tādas pelņas nav, jāmeklē palīdzība. Saprotu, ka uzņēmumā ir daudz strādājošo, bet tajā pašā laikā ir jāskatās uz visiem īpašnieku kontiem un „jāgriež” kaut kas nost vai arī jāpiesaista investīcijas. Ja tas nepalīdz, atliek bankrotēt. Viss.
Imants Spenners, brīvprātīgais ugunsdzēsējs:
Valstij nekādā gadījumā nevajadzētu glābt „Liepājas metalurgu”. Ja tas tomēr tiks darīts, lai glābj līdzīgā situācijā nonākušu jebkuru mazo rūpnieku. Likums taču visiem ir vienāds. Uzņēmumu lai glābj paši tā akcionāri. Ja jūs bankrotēsiet, vai kāds jūs glābs? Neglābs. Izdzīs ārā no viesnīcas telpām un viss. Runājot par rūpnīcas strādniekiem, jāatgādina, ka viņu intereses aizstāv arodbiedrība. To, ka būs šāda situācija, vajadzēja paredzēt jau laikus. Lai strādnieki stājas arodbiedrībā un cīnās par savām tiesībām. Ja arodbiedrības nav, tad paši vien esam vainojami, ka daudzviet tās tika likvidētas. Tagad nu kožam pirkstos. Valstī šodien tiek domāts tikai par baņķieriem, ne jau par vienkāršajiem strādniekiem. Viņiem ir jādomā pašiem par sevi. Tās pašas bankas, kas tika glābtas, tika glābtas, ņemot vērā cilvēku nacionalitāti. Arī „Liepājas metalurgā” kas tad ir pie varas? Paskatieties! Lai ņem daļu no saviem līdzekļiem un glābj savu uzņēmumu. Latvieti līdz šim neviens nav glābis.
